Guna Roze: Vienos vākos 0
Lai pielāgotos aktualitātei, vajadzētu rakstīt par pandēmiju, taču savā ikdienā es to īsti nejūtu. Beidzot ticu, ka rakstnieki tiešām ir introverti, un līdz ar izolāciju viņiem iestājies zelta laikmets – var rakstīt, rakstīt un rakstīt. Atvainojos, ja kādu aizskāru, bet sava deva humora, pat melna, nepieciešama arī šajā situācijā.
Pēdējā laikā mājās vai ik dienas klausāmies Ivara Godmaņa radioraidījuma “Saknes” arhīvus. “Saknes” ir ekskurss pasaules rokmūzikas attīstībā. Nevaru noturēties, nepiemetinot, ka šī rokmūzikas erudīta stāstījumā runa nemitīgi tikai iet un iet – nekad neskrien, nesoļo un nerāpo. Baigā vienveidība. Taču arī ne par valodas kultūru šoreiz vēlos runāt!
Līdz šim biju pārliecināta, ka “The Beatles”, tāpat kā leģendārajai popmūzikas četrotnei “ABBA”,
nav divu līdzīgu dziesmu, un tas ir viens no viņu fenomena pamatvaļiem. Kas tev deva! Bītliem vienā albumā divu līdzīgu dziesmu tiešām nav, bet, ja Godmanis liek noklausīties divas vai vairākas dažādos laikos tapušas kompozīcijas citu pēc citas, dzirdama nepārprotama līdzība: dziesmas – māsas, dziesmas – dvīnes. Par plaģiātu nenosauksi, jo sevi apzagt laikam nemaz nav iespējams.
Klausoties dziesmas–māsas, atcerējos jaunības laiku jautrību, kad dziedājām dažādas latviešu tautasdziesmas citu melodijā. “Bēdu manu lielu bēdu” melodijā izdziedājām gan “Aijā, žūžū”, gan “Pūt, vējiņi!” un “Tumša nakte, zaļa zāle”. Un otrādi: minorīgajām melodijām pielāgojām jestro tautasdziesmu vārdus. Daudz mākslas nevajag, bet sanāk pilnīgi cita dziesma.
Cits rokmūzikas guru – Uldis Rudaks – izstāstīja, ka folkloristi to skaidro kā sliktas dzirdes vai dzirdes atmiņas sekas: “Kādam teicējam vai dziedātājam no vecuma sanāca nodziedāt nepareizi, tas tika ierakstīts vai pierakstīts, un dziesmu krātuvītē iekšā. Kāpēc ne?
Iedomājies: kāda tantiņa nodzied dziesmiņu citādi nevis tāpēc, ka ir radoša,
bet tāpēc, ka neatceras vai nav muzikālās dzirdes. To noklausās nākamais, kuram arī dzirde nav tik izteikta dāvana kā vēlēšanās klaigāt, un nes to tālāk. Interesanti.”
Mazāk interesanti, ka pēc tāda paša – sliktas atmiņas – principa visai bieži top arī literatūra. Un ne tikai Liverpūlē vai Stokholmā, bet tepat Rīgā un Mammužciemā. Un es atkal nerunāšu par plaģiātismu, bet par pašatkārtošanos.
Viņš visu mūžu raksta vienu dzejoli – tā runā par vietējo dzejnieku X.
Kāds asprātis pat parodē X dzejoļu pirmās rindas: “Pajautā vējam…”, “Uztici saulrietam…”, “Izstāsti naktij…”, “Neatklāj upei…”
Katrs dzejolis atsevišķi nudien nav slikts, bet lielās devās kļūst garlaicīgs kā vienkrāsaina, nebeidzami gara šalle. Jo rokdarbniece taču varētu uzadīt vairākas atšķirīgas, pamainot vismaz rakstu vai krāsu!
Garās šalles sajūta reizēm rodas, arī lasot viena autora prozu, ja vien tas nav romāna turpinājums vai detektīvsērija. Autora rokraksts un atkārtošanās taču nav viens un tas pats, ja pareizi saprotu? Izlasi prozista Y pirmo grāmatu: ļoti labi, patiešām! Lasi otro, kas iznāk drīz pēc pirmās, un domā: kāpēc abas nebija iesietas vienos vākos?
Kāpēc rakstnieks cep plācenīšus no vienas un tās pašas mīklas?
Lasītājam jābūt dikti erudītam, lai pamanītu, ka šajā metienā ir vairāk piena, mazāk miltu. Lasot trešo, jau domā: vai šī saimniece prot cept tikai pankūkas? Bet varbūt lasītājam tā patīk! Varbūt, atverot Y grāmatu, viņš būtu vīlies, pankūku vietā pēkšņi saņemot grieķu salātus.
Te atkal atceros mūziku. To gadu, kad “Prāta vētra” sāka sadarboties ar Gustavo. Fani joprojām vēlējās rudeni kā rudeni, bet viņus mēģināja pārliecināt, ka tur kaut kam ir jābūt. Mūziķi skaidroja: pietiek! Laiks augt un mainīties – meklēt nepārstāt!
Man nav ko piebilst. Jo māksliniekam attapt, ka kļūsti pats sev garlaicīgs, ka citē pats sevi – tā ir radoša nāve. Gribas pamēģināt šķērsot to pašu upi (roku, popu, dzeju vai prozu) citādi: pa trošu laipu bez margām, pārlēkt Tarzāna virvē, pārpeldēt, pārsoļot, pārrāpot… nevis tikai iet un iet pa stabilu tiltu turp un atpakaļ. Arī Rainis taču sacīja, ka pastāvēs, kas pārvērtīsies.
