Beidzot top kārtīgs dokumentu apkopojums par Neatkarības karu. Iznācis 1.sējums 0
Skan pārsteidzoši, taču vēsturnieku aprindās 1918.–1920. gada Latvijas Neatkarības kara laiks joprojām tiek uzskatīts par maz pētītu, jo hrestomātiska, visaptveroša un, galvenais – objektīva darba par šo laika posmu joprojām trūkst, tādēļ šonedēļ atvērtais dokumentu krājums “Cīņa par brīvību: Latvijas Neatkarības karš (1918–1920) Latvijas Valsts vēstures arhīva dokumentos” tika uzņemts ar lielu interesi.
Ceļa vārdus Latvijas Nacionālā arhīva paspārnē iznākošajā sērijā “Vēstures Avoti” tapušajam krājumam pirmdien LU bibliotēkā pauda aizsardzības ministrs Artis Pabriks, kurš neskopojās ar uzslavām par izdevuma valstisko nozīmi:
“Beidzot mums top viens kārtīgs dokumentu apkopojums par Neatkarības karu.
No vienas puses, ļoti žēl, ka tas top tikai tad, kad pagājuši jau 100 gadi, bet, no otras puses – šis nav tikai akadēmisks pētījums, kas domāts vien vēsturniekiem – tas ir konkrēts ieguldījums nācijas pilnveidošanā, Latvijas valsts stiprināšanā, tādēļ ir ļoti nozīmīgs man kā politiķim un mums kā valstij.”
Pagaidām iznācis vien Neatkarības kara dokumentu 1. sējums, otrs tiek gatavots, kamēr kopumā paredzēti četri, kur pēdējais noslēgsies ar 1920. gada augustu, kad līdz ar miera līgumu parakstīšanu ar Padomju Krieviju noslēdzās arī Neatkarības karš.
Jau gatavais krājums aptver laika posmu starp 1918. gada 18. novembri un 1919. gada 16. aprīli. Dokumentus tam atlasījuši pazīstamie vēsturnieki, vēstures doktori Ēriks Jēkabsons un Jānis Šiliņš. Tās ir ne tikai salīdzinoši “sausas” pavēles un sēžu protokoli, bet arī aprakstoši un procesus raksturojoši ziņojumi, tāpat atmiņu fragmenti.
“Absolūti lielākā daļa no tiem līdz šim nav publicēta un ir maz zināma plašākai sabiedrībai. Līdz šim nav tapis neviens Neatkarības karam veltīts dokumentu krājums, lai gan atsevišķi kara aspekti un norises ir ietverti citām tēmām veltītos izdevumos,” teikts grāmatas ievadā.
No 190 dokumentiem 152 ir pirmpublicējumi. Kā liecina pats izdevuma nosaukums, krājumā izmantoti tikai tie dokumenti, kas glabājas Latvijas Valsts vēstures arhīvā. Tajā pašā laikā grāmatas sagatavotāji atzīst, ka tematam atbilstoši materiāli krietnā skaitā glabājas arī citās Latvijas atmiņu institūcijās, citu pasaules valstu arhīvos, un krājumā nav dokumentu par lielinieciskās Padomju Latvijas armijas vai citu armiju uzturēšanos Latvijas teritorijā. Tie apzināti pagaidām atstāti ārpusē, jo tam būtu nepieciešami atsevišķi izdevumi.
“Šis nebūt nav uzskatāms par pilnīgu un galīgu dokumentu krājumu, pēc kura varētu uzskatīt, ka Neatkarības kara pirmā perioda tematika būtu izsmelta,”
skaidroja Jānis Šiliņš, solot arī šajā izdevumā interesantas detaļas par to dienu notikumiem.
Tikmēr vēsturnieks Ēriks Jēkabsons atgādināja, ka padomju okupācijas periods aizkavējis Neatkarības kara izpētes procesu, bet atmodas laiks nācis ar maldīgu priekšstatu, ka viss jau izdarīts 20. gadsimta 20.–30. gados. Taču, Jēkabsona vārdiem runājot, “1938. gada beigās iznākusi grāmata drīzāk ir liecinājums par laiku, kad tā sarakstīta”. Proti, tādi izdevumi kā Mārtiņa Peniķa “Latvijas atbrīvošanas kara vēsture” ir sava laika iekšējās un ārējās politikas konjunktūras produkts, kas nesniedz objektīvu ainu.
Pētot Neatkarības kara dokumentus un liecības, mūsdienu vēsturnieki par to pārliecinās aizvien vairāk un vairāk. To, ka mūsdienās joprojām trūkst vienota skatījuma uz Neatkarības kara procesiem un raksturu, apliecināja arī krājuma atvēršanai sekojošā vēsturnieku diskusija, kurā izvērtās debates, vai minētajiem un īpaši jau 1919. gada notikumiem bija vai nebija pilsoņu kara raksturs vai vismaz elementi, kāda tajos bija vācbaltiešu loma un vai toreiz bija iespējams izvairīties no gadsimtiem senajām un Pirmā pasaules kara saasinātajām vācu – latviešu pretrunām.
