Vija Beinerte: Kur gūt iedvesmu, prieku un mieru sērgas otrajā pavasarī? 12
Vija Beinerte, kinorežisore un esejiste
“Līksma sirds dara līksmu vaigu, bet, ja sirds noskumusi, tad zūd arī drosme. Priecīga sirds dziedina vainas, bet sagrauzts gars izkaltē kaulus.” Ķēniņš Zālamans
Miera osta
Pārskatot savu pozitīvo sajūtu bilanci, saprotu, ka galvenie prieka avoti man ir trīs: cilvēki, kustības svaigā gaisā un izpratne par to, kālab tas viss.
Sērga vēlreiz ir apliecinājusi, ka māja un ģimene ir mūsu stiprā pils. Bāzes nometne. Miera osta. Vai arī drupas un trako nams. Kā nu paši to būsim izvēlējušies un izveidojuši.
Varbūt tāpēc mums ir dots šis laiks ieraudzīt kopainu un sevi tajā. Laiks domāt un novērtēt. Nevis izvirzīt pretenzijas un justies kā upurim, bet saprast, kas notiek. Un tad pamēģināt atbrīvoties no smagā pienākuma justies laimīgam ārējā pasaulē, kur laimi nodrošina ārēji fakti, ārēji apstākļi, ārēji notikumi, nevis iekšējs gribas avots manis paša sirdī.
Īsāk sakot, nevis gaidīt, kad citi – apstākļi vai cilvēki – darīs mani laimīgu, bet mācīties gūt prieku lietderībā. Būt laimīgam, darot laimīgus citus. Vai vismaz nedarot citus nelaimīgus. Un sākt ar pašiem tuvākajiem, tiem, kam parasti ir pietrūcis laika.
Kāda mana draudzene, kam sērgas gads izvērtās īpaši skarbs un sarežģīts, pēkšņi saprata, ka brīžos, kad neklājas viegli, svarīgi ir neizšķiest spēkus sīkumos, koncentrēties kaut kam vienam.
Tā viņa beidzot kļuva par māti. Divpadsmitgadīgajam dēlam tas ļoti iepatikās. Tik daudz kā sērgas laikā viņi neesot sarunājušies kopš pēcdzemdību atvaļinājuma. Turklāt dialogi esot kļuvuši daudz saturīgāki.
Prieka liecinieks
Viņš atceras savu piedzimšanu un savu nāvi. Un stāsta par savu dzīvi. Viņš piedzima redzīgs. Ar kaķiem tā parasti nenotiek. Un nekavējoties pajautāja mammītei, kā viņu sauc.
Mammīte padomāja un teica: Savēlijs. Kāpēc tā? Droši vien par godu trīsprocentīgajam biezpienam “Savuška”, ko visu grūtniecības laiku pie veikala ABK sētas durvīm viņai atstāja kasiere Zina. Bet tās jau ir detaļas. Galvenais – bija iestājies laimīgais pirmējo uzkrājumu laiks: “Akmentiņi, zāles stiebri, sērkociņi, gaismas un nošu strēmeles, sapņi un nomiedži, putekļi, pūkas, ugunis un tumsa. Tas viss tika rūpīgi savākts, noguldīts un nosēdies manas apziņas paugurainajā gultnē, lai man piešķirtu vaibstus, iezīmētu, stiprinātu, apliecinātu. Mana nenovērtējamā kase, rēgainā bagātība. Kāda man daļa, ka ar laiku no cerībām paliks tikai izplēnoši ugunskuri pakalnu virsotnēs. Tas būs pēc tam, pēc tam.”
Šo fragmentiņu nolasīju vīram priekšā. Un sapratu, ka īstenībā gribētu nolasīt viņam priekšā visu šo grāmatu, jo tai – gluži kā vērojot krītošas zvaigznes vai putnus – ir vajadzīgs otrs, sabiedrotais, prieka liecinieks.
“Savēlija dienas”, režisora un aktiera Grigorija Služiteļa debijas romāns par kaķiem un cilvēkiem, kur kā vieni tā otri attēlo kāda cita dzīvi. No krievu valodas tulkojusi Renāte Punka. Divējas izjūtas mani pārņēma lasot: pēc iespējas ātrāk iesūkt sevī vēstījumu no pirmās līdz pēdējai lappusei, un – kaut šī grāmata nekad nebeigtos!
Atrodi otru!
“Mans darbs ir gleznošana. Es to izjūtu kā uzdevumu un godāju visus, kas savu darbu veic bijīgi un ar mīlestību.”
Tā saka smalkā, dziļā un klusā Alise Mediņa. Klusas patlaban ir arī galerijas. Bez izstāžu atklāšanām, saviesīgām čalām, svinīgām runām, draugu pulka, ziediem un apskāvieniem. Tāds laiks.
Taču tie, kas vēlas ļauties krāsu priekam un gaismēnu rotaļai, var izmēģināt jauno atmiņas spēli, kur uz septiņdesmit divām kartītēm jeb trīsdesmit sešiem kartīšu pāriem Alises darbi. Azarts un bauda – gan bērniem, gan pieaugušajiem.
Šajā sērijā klajā nākušās arī spēles ar Līgas Ķempes, Ilvitas Didrihsones, Janas Nesterovičas un Ilzes Preisas darbu reprodukcijām.
Novest līdz absurdam
Vai grants čupa, ienesta izstāžu zālē, kļūst par mākslu? Kur beidzas tolerance un sākas visatļautība? Ar ko politkorektums atšķiras no muļķības vai gļēvuma?
Zviedru režisora Rūbena Ēstlunda vizuāli krāšņā satīriskā drāma “Kvadrāts” ir guvusi gan kritiķu atzinību, gan publikas sajūsmu, saņēmusi Kannu festivāla galveno balvu “Zelta palmas zaru”, nominēta “Oskaram” un “Zelta globusam” kā labākā filma svešvalodā.
Skaudrs un precīzs laikmeta portretējums, kas liek smieties un domāt. Lomās Klāss Bangs, Dominiks Vests un Elizabete Mosa. Atrodama vietnēs “eBay” un “Amazon”.
Video:
Mūzika cerībai
Tas notika tieši pirms gada. Esmu par to jau rakstījusi, bet nu vēlos atgriezties pie šā notikuma vēlreiz.
Milāna. Parīze. Londona. Ņujorka. Roma. Tuksnesīgas ielas un laukumi.
Kāds putns steidzīgi pāršķeļ debesu dzidro plašumu. Un atkal – klusums.
Un tad – vientuļi soļi Milānas katedrālē, kas šoreiz tukša. Un reizē piepildīta. Apbrīnojami piepildīta.
Lieldienu svētdienā, Milānas domes pamudināts un lūgts, Andrea Bočelli dziedāja cerības vēstījumu Itālijai un pasaulei. Todien to tiešraidē noklausījās vairāk nekā 28 miljoni cilvēku. Tagad to var noklausīties vietnes “YouTube” kanālā “Andrea Bocelli Music for Hope”.
“Pārsteidzoša žēlastība! Es biju pazudis, bet nu esmu atradies. Es biju akls, bet nu es redzu,” dzied Andrea Bočelli. Un viņa dziedājumā šie vārdi iegūst īpašu – garīgu un pārlaicīgu – jēgu.
Saelpoties prieku
Lielisks prieka avots ir kustības svaigā gaisā. Protams, var izstaipīties mājās pie atvērta loga, var raitā solī mērot kilometrus cauri pilsētai, tomēr svarīgi ir laiku pa laikam izstaigāties gar jūru vai pa mežu, kur putni dzied bez maksas, bet tu pats vari būt bez maskas.
Zosis, ķīvītes un cīruļi jau ir klāt, mežmalās sasaucas žubītes un ķeģi, runātīgās zīdastes iespurdz kokā kā krāšņs svētku rotājums.
Dzeņi bungo riesta dziesmu, dauzot ar knābi pa sausu koku vai skārda cepurīti kāda staba galā. Sasvilpjas dzilnīši, kā strautiņš burbuļo sarkanrīklītes un melnie mežastrazdi jau iemēģina balsi.
Bet galvenais – gaiss smaržo pēc sveķiem un mūžības. Un vakarā labi nāks miegs.
Ātrā palīdzība pelnrušķītei
Katrs triepiens dzirkstī un puto, pilns mirdzošu prieka burbulīšu! Tādas ir pirmās sajūtas, klājot uz sejas selektīvās kosmētikas zīmola “Valmont” jauno masku “Deto2x Pack”.
Kāpēc man to vajag? Saule, vējš, laiks, ko pavadu slēgtās telpās, kur siltumu nodrošina centrālapkure, – šie ir vien daži faktori, kas nelabvēlīgi ietekmē ikviena cilvēka ādas virskārtu.
Tāpēc maska, kas attīra un atbrīvo ādu no toksīniem un turklāt arī bagātina šūnas ar skābekli, man ir nepieciešama kā svaiga gaisa malks.
Maska, kurā apvienots labākais, ko sniedz daba un zinātne, – pozitīvu emociju šalts gan procedūras laikā, gan arī pēc tam. Šķiet, ka laikam un gravitācijai šajā brīdī nav varas pār mani. Kopš marta maska nopērkama arī Rīgā veikalā “Neroli Cult Beauty”.
Kā noslēpumains dārzs
Aromāti kopš bērnības ir mana noskaņojuma zīme. Bet sērgas laikā tie ir arī sava veida tests, jo tagad sajust smaržu ir īpašs prieks. Ļauju, lai plaukstas locītavu apskauj smalks mākonītis, un pēkšņi sajūtos kā noslēpumainā dārzā ieejot.
Mans draugs parfimērs Paolo Terenzi, kura darba spējas un talantu nerimstos apbrīnot, jau atkal ir radījis brīnumu.
Vispirms gaisā uzvirmo citrusa svaigums, kas savijas ar magnoliju, maijpuķīšu un karaliskā jasmīna maigumu, kam pievienojas sandalkoka un Libānas ciedra dūmainie toņi, ko ieskauj pavedīgā pačūlija un ambra.
Hipnotisks ziedu un koksnes aromāts – tāds ir nišas zīmola “Tiziana Terenzi” jaunais aromāts “Rosso Pompei”. Neparasts, valdzinošs, personisks.
Vairāk vari uzzināt “Neroli Cult Beauty”.
Kālab tas viss
Nesen feisbukā publicēju eseju “Kāpēc viņi ir tik spītīgi”, kur nobeigumā šādi vārdi: “Ja mīlestība uz Dievu un tuvāko ir likta bērna pasaules uztveres centrā, viņš iegūst to pamatu un mieru, ko nekas cits tam nespēj dot.”
KĀPĒC VIŅI IR TIK SPĪTĪGI?
Nesen svinīgā sarīkojumā piecgadīgs puika izķēra vakara vadītājam no rokām mikrofonu, kas…
Posted by Vija Beinerte on Trešdiena, 2021. gada 27. janvāris
Ar šo eseju dalījās vairāk nekā 1200 manu sekotāju, bija arī daudz komentāru, starp kuriem viens šāds: “Viss ir jauki un atbilst patiesībai līdz pēdējai rindkopai – nu nav šeit īsti vietā iepīt atkal reliģiju.” Uz to es atbildēju:
“Man ir draugs, zvejnieks. Reiz viņš teica: ir dažas galvas, kas spriež, ka Zeme, Saule un zvaigznes, smilšu graudiņš un sīkākais kukainītis, kam katram ir sava vieta lielajā lietu kārtībā, – tā ir vien nejaušība, kam nav radītāja. Toties, ja šīs pašas galvas dabū, piemēram, murdu, tās saka: skat, cik tas prātīgi iekārtots, te ir tīkla acs un stīpas, lai ūdenim un gaismai būtu brīva vaļa. Un te viesim ir divi iedzirkņi, divas uzticamas durvis, kas šo viesi gan ielaiž, taču ārā vairs nelaiž neparko. Murds ir vienkārši izcils un liecina par tā autora gudrību un saprātu. Murdam noteikti ir kāds radītājs, tas taču nevar nejauši salikties, nevar izgatavot sevi pats? Gudrā galva smaida un jautā.
Bet kas ir murds pret pasauli? Mazliet auklas un mazliet stīpu, savienotu ar mezgliem un nagliņām. Toties Zeme un zvaigznes, visa daba, dzīvā dzīvība, pati esme – tā ir bez cēloņa un avota. Tam visam nav radītāja, tas ir radies bez plāna un saprāta, bez nodoma un jēgas, bez gribas un gara. Tā ir nejaušību rotaļa, viss ir dabiski un nekā vairāk. Turpretim murds, viņš saka, tas ir kas cits. Tam acīmredzami ir savs nolūks, tas ir izgudrots ar apdomu un atjautību, – tam neapšaubāmi ir bijis kāds meistars.
Mazais, aptveramais, vienkāršais – tam ir savs kungs un celtnieks. Lielais, noslēpumainais, augstais – tā ir tikai akla rotaļa.
Praktiskais prāts nesaprot šo darbu, tāpēc tam nav radītāja. Vislielākajai mājai nav celtnieka, vislielākajam likumam nav lēmēja.
Vai omārs saprot, kāpēc to noķer? Nē, omārs nesaprot, tomēr zvejnieks pastāv…
Tiktāl draugs zvejnieks. No sevis varu vien piebilst: lai saprastu, kā audzināt bērnus, vispirms būtu jāsaprot, kādēļ mēs esam šai pasaulē nākuši un viņus šai pasaulē laiduši – tikai īsajam zemes mūžam vai bezgalīgajai mūžībai, kurā mēs pēc tam ieiesim.”
Lai mums prieks un iedvesma, miers, saturs un jēga! Un visi lai veseli!
