“Cilvēki pārmet, ka saslimstība nemazinās. Jā, tā ir taisnība.” Saruna ar epidemiologu Juriju Perevoščikovu 23
Māra Libeka, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Kad beidzot Covid-19 atkāpsies, un kurš būs tas galvenais rādītājs, kas par to liecinās? Šis ir viens no daudzajiem jautājumiem, kuru pēc aizvadītā pandēmijas gada intervijā jaunā gada pirmajā darbadienā pārrunāju ar Slimību profilakses un kontroles centra Infekcijas slimību riska analīzes un profilakses departamenta direktoru Juriju Perevoščikovu.
Jūs visu aizvadīto gadu bijāt valdības galvenais epidemiologs, uz kura ieteikumiem balstoties valdība pieņēma lēmumus epidemioloģiskās drošības jomā. Vai ir bijuši kādi būtiski jūsu ieteikumi, kas nav ņemti vērā?
J. Perevoščikovs: Visiem valdības lēmumiem bija jābalstās uz tiem epidemioloģiskajiem datiem, kurus mēs analizējām, proti, vai ir saslimstības samazinājums vai pieaugums, kā un kur slimo, kāpēc slimo…
Sadarbība ar Ministru kabinetu ir ļoti laba, taču epidemiologs nevar zināt visu par konkrētām nozarēm, tāpēc katrā no tām ir atbildīgās amatpersonas, kuras kopā ar mums vērtēja situāciju un izstrādāja konkrētus pasākumus, lai ierobežotu saslimstību.
Cilvēki pārmet, ka saslimstība nemazinās. Jā, tā ir taisnība.
Būtiskākais rādītājs – infekcijas reproduktivitātes koeficients –, kas uzrāda, cik daudz citu cilvēku inficē viens saslimušais, un parasti tie ir trīs četri cilvēki, ja netiek veikti drošības pasākumi, patlaban ir 1,1.
Tikai tad, kad tas būs mazāks par 1, varēsim uzskatīt, ka saslimstība samazinās. Diemžēl saslimstība joprojām pieaug, bet tā nav tik liela, cik tā varētu būt, ja nebūtu ierobežojumu.
Kā šo koeficientu nosaka?
To nosaka, ņemot vērā Pasaules veselības organizācijas izstrādāto programmu. Elektroniski katra dalībvalsts ievada attiecīgo informāciju, un šis koeficients tiek automātiski aprēķināts visām valstīm.
Valdībai daudz tiek pārmests par to, ka augustā, kad saslimstības rādītāji vēl bija normas robežās, netika aizvērtas robežas ar Krieviju un Baltkrieviju vai vismaz noteikti pasākumi stingrākai epidemioloģiskajai drošībai. Vai jūs piekrītat, ka tas ir viens no saslimstības izplatības cēloņiem?
Latvija bija pēdējā valsts Eiropā, kur sākās saslimstības pacēlums, kas liecina, ka ilgu laiku epidemioloģiskās drošības pasākumi ir darbojušies efektīvi.
Zināmā mērā robežas tomēr ir slēgtas, jo no trešajām valstīm pie mums nav ļauts braukt, ja nav darba darīšanu vai nav uzturēšanās atļaujas.
Mēs taču nevaram aizliegt tiem, kuri ir Latvijas pilsoņi, atgriezties savā valstī, tāpat kā mēs nevaram aizliegt pārvadāt preču kravas.
Raugoties no epidemiologu viedokļa, protams, būtu labi, ja robežas būtu slēgtas un visi būtu izolēti mājās, bet šajā jautājumā ir jāievēro samērīgums.
Vasarā un rudens pusē Jūrmalā varēja redzēt daudz automašīnu ar Krievijas numuriem, nekas neliecināja, ka infekcija no Krievijas Latvijā netiek ielaista.
Cik man ir zināms, neviens no Krievijas, Baltkrievijas un Ukrainas nevar iebraukt Latvijā, ja viņam nav juridisko tiesību šeit atrasties. Piemēram, pieder kāds īpašums un ir uzturēšanās atļauja.
Vai jūs paļaujaties tikai uz Eiropas Slimību kontroles un profilakses centra, kā arī Pasaules veselības organizācijas (PVO) rekomendācijām, vai domājat arī pats, kā labāk rīkoties? To vaicāju tādēļ, ka, piemēram, Bergamo ārsti Itālijā uzskata, ka tieši PVO ieteikumi “bija galvenais iemesls, kas izraisīja milzīgu problēmu pandēmijas izplatībā”. Runa ir par PVO ieteikumu veikt ierobežotu, nevis plašu testēšanu, kas vēlāk izrādījās kļūdains ieteikums. (Džeisons Horovics “The New York Times News Service”, žurnāls “IR” 3.–9. decembris, 2020.)
Es neesmu šo rakstu lasījis. Tieši otrādi, Pasaules veselības organizācija un Eiropas slimību kontroles un profilakses centrs rekomendē testēt pēc iespējas vairāk cilvēku. Tiesa, testu skaits epidēmijas sākumā bija niecīgs, jo nebija saražots pietiekamā apjomā, lai notestētu visus.
Aviokompānija “Lufthansa”, izmantojot eksprestestus, pārbauda visus pasažierus pirms kāpšanas lidmašīnā un ielaiž tikai tos, kuriem tests ir negatīvs. Vai esat ieteicis, ka līdzīgi vajadzētu rīkoties arī mūsu nacionālajai lidsabiedrībai “Air Baltic”? Varbūt iespējams izmantot siekalu testus?
Siekalu testiem materiāla paņemšana ir vienkāršāka, bet analīze prasa pietiekami ilgu laiku. Cilvēki nesēdēs sešas stundas lidostā, lai sagaidītu rezultātu. Savukārt, veicot ātros antigēnu testus, rezultātu iespējams iegūt 15–30 minūšu laikā. Tos veic tikai atsevišķās lidostās.
Bet, lai to darītu, ir nepieciešams medicīnas darbinieks, kurš ir apmācīts paņemt tradicionālo iztriepi no mutes un deguna gļotādas. Izmantojot tādu kā panelīti, ātri tiek iegūts testa rezultāts.
Diemžēl ticamība eksprestestam ir zemāka nekā ierastajam testam un siekalu testam. Ja cilvēkā ir liels koronavīrusa daudzums, tests uzrādīs, ka viņš ir inficēts, savukārt, ja vīruss ir nelielā daudzumā jeb tikai savas attīstības sākumstadijā, tad to ar testa palīdzību var arī nepamanīt.
Latvijā pakāpeniski tiek ieviesti šie eksprestesti, galvenokārt slimnīcās, lai mediķus varētu operatīvi informēt, ka pacients ir inficēts. Taču, ja tests ir negatīvs, tas vēl simtprocentīgi nenozīmē, ka cilvēks nav inficēts, tāpēc paralēli tiek veikts arī parastais Covid-19 noteikšanas tests.
Lai lidmašīnu pasažieriem būtu lielāka drošība, mēs patlaban apspriežam jautājumu par ekprestestu ieviešanu “Air Baltic” reisos.
Cik reižu nedēļā jūs pats dodaties iepirkties uz veikaliem, un vai jūs nekaitina tas, ka ne visi iepirkšanās ierobežojumi ir loģiski?
Neesmu veikalu fans, tos apmeklēju ļoti reti – reizi divās nedēļās. Ģimenē esam iecienījuši pasūtīt pārtikas produktus un citas lietas internetā. Mana darba diena ilgst līdz vēlam vakaram, un, kad pēc darba šad un tad iegriežos veikalā, tur tikpat kā nav pircēju.
Vai jūs arī personīgi bijāt viens no autoriem tiem iepirkšanās aizliegumiem?
Ministru kabinets saņēma divu veidu informāciju – epidemioloģisko, kā arī to, kāda ir cilvēku mobilitāte lielveikalos. Pavasarī šajā ziņā bija diezgan liels kritums, taču patlaban mobilitātes kritums nav tik izteikts – pirms lēmuma pieņemšanas cilvēku aktivitāte lielveikalos bija diezgan liela.
Jāņem vērā arī tas, ka slēgtās telpās ir iespējams augsta riska kontakts, jo cilvēki izdala ne tikai lielos pilienus, bet arī sīkus pilienus, kas ilgi uzglabājas gaisā.
Jo veikalā vai citā slēgtā telpā atrodas vairāk cilvēku, jo vairāk šo sīko pilienu atrodas gaisā un jo lielāka iespēja inficēties.
Ko mēs varam izdarīt, lai tas nenotiktu? Nodrošināt lielāku distancēšanos starp pircējiem, samazinot viņu skaitu, paplašinot platību uz vienu pircēju. Valdības pieņemtais lēmums par to, ka pircēju skaitam jābūt atbilstošam veikala platībai, ir adekvāts.
Bet kā samazināt infekcijas devu, ko izdala tie, kas atrodas veikalā? Vienīgā iespēja ir samazināt pircēja laiku, ko viņš pavada, iepērkoties slēgtajās telpās. Tas ir absolūti skaidrs – jo plašāks preču klāsts, jo pircēji ilgāk kavējas pie plauktiem. Ja pircējs zina, ka daudzas preces nav pieejamas, viņš uz veikalu nebrauks.
Tie, kas atbild par tirdzniecību, rekomendēja, bez kurām precēm var iztikt, kamēr valstī ir noteikta ārkārtējā situācija, un kuras preces ir svarīgas.
Kāpēc pašvaldībām ir liegti dati par saslimušajiem? Piemēram, Aknīstes novada domes vadība vairākas reizes esot zvanījusi SPKC un lūgusi precīzu informāciju par epidemioloģisko situāciju psihoneiroloģiskajā slimnīcā, taču saņēmusi atteikumu. Arī Varakļānu novada vadība nav operatīvi saņēmusi informāciju par saslimušajiem Varakļānu veselības aprūpes centrā. Ja laikus tiktu iedota šī informācija, tad, iespējams, varētu samazināt inficēšanās risku citiem cilvēkiem.
Tagad pašvaldībām ir pieejami dati par savām iestādēm – skolām, slimnīcām, pansionātiem. Patlaban liela palīdzība ir nepieciešama sociālās aprūpes centriem un pašvaldībām ir lielas iespējas to nodrošināt. Tiesa, ne vienmēr vietējā vara var palīdzēt ar personālu.
Katru nedēļu SPKC publicē datus, kuros novados un pilsētās saslimstība ar Covid-19 aug, kurās vietās tā samazinās. Diemžēl joprojām nav normatīvā akta, kas ļautu izpaust personu datus par saslimšanu tiem cilvēkiem, kuri nav mediķi. Datu valsts inspekcija pievērš pastiprinātu uzmanību šim jautājumam, jo cilvēku veselības dati ir īpaši aizsargājami.
Vai jūs spējat kaut cik prognozēt, kad saslimstība ar kovidu sāks rukt un mums vairs nebūs jāklausās šausmīgajos brīdinājumos, ka slimnīcas ir pārpildītas ar pacientiem un intensīvās terapijas nodaļās jau trūkst vietu?
Vienīgā cerība ir vakcīna. Bet, kamēr tā nav pieejama visiem, ir iespējams mainīt cilvēku uzvedību. Pavasarī atsaucība bija milzīga, mēs redzējām, ka ielas un transports bija pustukši, veikali bija atvērti, bet tur nebija pircēju, restorānos bija maz klientu, taču patlaban situācija ir krietni sliktāka, jo darbojas spēks, kas aizstāv biznesa intereses, un tā bilance ir nedaudz citāda.
Kamēr mēs nemainīsim savu uzvedību, nevar gaidīt, ka samazināsies iepriekš pieminētais reproduktivitātes koeficients.
Vīruss pats nelido, mēs to izplatām.
Reproduktivitātes koeficients 1,1 liecina, ka joprojām pastāv potenciāls slimības turpmākai izplatībai – pieaugums katru nedēļu ir ap 10 procentiem. Tas nav liels, bet ar lielu inficēto skaitu – 800 līdz 900 gadījumiem diennaktī – tas ir vērā ņemams cipars.
Piemēram, 100 cilvēki, kuri šodien saslima, ar reproduktivitātes rādītāju 1,1 inficēs 110 cilvēkus, un šie cilvēki inficēs vēl gandrīz tikpat. Saslimstības līkne lēni slīd augšup, tāpēc situācija ir ļoti nopietna. Ar tik lielu inficēto skaitu izkontrolēt 900 perēkļus dienā ir grūti.
Lielbritānijā infektologi ir pārliecināti, ka koronavīrusa jaunais lipīgais celms ir daudzās valstīs, bet Lielbritānijā to izdevies atklāt. Vai uzskatāt, ka tas ir arī Latvijā, tikai vēl nav noķerts?
Es viņiem absolūti piekrītu, jo valstis nedzīvo noslēgti viena no otras. Šis vīrusa paveids ir konstatēts jau vairākās valstīs, bet kopumā tā īpatsvars nav liels.
Piemēram, testējot Dānijas iedzīvotājus, atklājās, ka jaunais vīrusa celms ir vienam procentam no viņiem. Vairākās valstīs konstatēti tikai atsevišķi gadījumi.
Latvijā pēdējā laikā bija sekvenēti apmēram simts paraugu un pagaidām nevienā no tiem netika konstatēts šī vīrusa jaunais celms.
Tā ir ļoti smalka pozitīvo testa paraugu izmeklēšana, ko veic ne tikai mūsu valstī, bet arī citur.
Mēs dzirdam, ka Amerikā vakcinācija notiek pilnā sparā, arī Liebritānijā, Izraēlā un citur. Islandē vakcīnas nogādātas līdz katram mazajam ciematiņam, bet Latvijā pret kovida poti ir diezgan rezervēta nostāja. Vai jums ir kāds ieteikums, kā varētu iegūt lielāku sabiedrības atsaucību?
Nesen lasīju publikāciju, ka, piemēram, Izraēlā 40% gados vecu cilvēku jau ir saņēmuši vakcīnu. Kā novērst neuzticību vakcīnai, tas vairs nav epidemioloģisks jautājums. Acīmredzot ir jāuzlabo komunikācija un jāpiesaista psihologi, kas cilvēkiem palīdzētu saprast, kāpēc šis process ir tik svarīgs.
Daļa cilvēku, redzot, ka pasaulē pandēmijas problēma nav atrisināta, vienkārši to noraida, it kā tāds kovids vispār nepastāvētu, jo tā ir vieglāk dzīvot.
Netrūkst to, kas meklē kādus alternatīvus variantus, piemēram, labāk būs, ja visi izslimos. Tas nekas, ka vecie cilvēki nomirs. Taču klausīsimies nevis politiķus vai nezināmus draugus sociālajos tīklos, bet gan mediķus, jo viņi vislabāk redz, kas notiek ar Covid-19 slimniekiem.
Savā laikā jūs studējāt epidemioloģiju Ļeņingradā. Ar ko atšķiras padomju epidemiologu skola no rietumvalstu epidemioloģiskā virziena?
Padomju epidemioloģija, ko mēs tagad redzam Krievijas Federācijā, ir diezgan konservatīva, jo apstājusies pie tradicionālajiem pasākumiem, kurus uzskatīja par svarīgiem pagājušā gadsimta sākumā.
Mēs redzējām, ka, piemēram, ar automašīnām dezinficēja ielas. Koronavīrusa izplatības laikā tas nav svarīgākais.
Kombinējot 30 darba gados iegūtās epidemiologa zināšanas, kuras esmu papildinājis dažādos starptautiskos kursos un kā eksperts Pasaules veselības organizācijas misijās, ar tām zināšanām, kuras ieguvu Ļeņingradā, tas man dod lielākas iespējas saprast, kas notiek un kas ir nepieciešams.
Vai bez kovida aizvadītajā gadā esat analizējis arī citas infekcijas slimības?
Kovids nenozīmē, ka epidemiologi neanalizē citas saslimšanas. 2019. gads sākās ar trakumsērgas gadījumu, kas izraisīja lielas bažas par epidemioloģisko drošību un dzīvnieku saslimšanu mūsu valstī. Mēs daudz strādājām ar šo gadījumu, jo bija jāsaprot, kā tas var būt, ka Latvijā konstatē trakumsērgu, kura skaitās izskausta.
Izrādījās, ka cilvēks bija inficējies ārzemēs, bet bija liels to personu loks, kas Latvijā kontaktējušies ar saslimušo.
Jums jādara ne tikai savs tiešais darbs un ne tikai jākonsultē valdība, bet jūs arī informējat sabiedrību – kopš pagājušā gada marta vai katru dienu esat redzams TV ziņu pārraidēs, katru dienu žurnālisti no jums prasa komentārus. Vai jūs spējat atslēgt domas no darba? Kā jūs noņemat stresu, varbūt meditējat?
Pirms vēl nebija sākusies pandēmija, es rakstīju grāmatas par Rīgas kinoteātriem. Bet tagad ir ļoti daudz jāstrādā, arī brīvdienās, un vairs nav iespējams nodarboties ar savu vaļasprieku.
Vienīgais, kam vēl atliek laika, ir mūzikas klausīšanās vēlās vakara stundās. Atkarībā no noskaņojuma tad arī izvēlos, kādus skaņdarbus būtu vērts šovakar paklausīties.
