“Visas emocijas jāieliek šķēpā, lai tas aizlido tālāk.” INTERVIJA ar leģendāro šķēpmetēju Jāni Lūsi 0
Šķēpu Jānis Lūsis met vairs tikai pa sapņiem. Joprojām sanākot tikpat labi kā savā sportiskā zenīta laikā, kad piecpadsmit gadus viņš stabili turējās pasaules šķēpmešanas Olimpa pašā virsotnē. Nupat nosvinēta 80 gadu jubileja – īstais laiks, lai vēlreiz pāršķirstītu jau par leģendām kļuvušās uzvaras un rekordus.
Braucu pie Jāņa Lūša pa Lielo Kangaru ceļu uz Suntažu pagastu, kur viņš kopā ar dzīvesbiedri Elvīru Ozoliņu, arī bijušo šķēpmetēju, ilgus gadus dzīvo paša atjaunotajās Zušu mājās gleznās Mazās Juglas krastā, un prātoju, ka ir notikumi, kas nekad nenoveco. Kā šķēpmetēja trīs olimpiskās medaļas, kas apvītas ar stāstiem, sāk līdzināties leģendām.
Ko vien vērta dramatiskā cīņa 1968. gada Mehiko olimpiskajās spēlēs, kad pirms pēdējā un izšķirošā metiena viņš veica ko neiedomājamu – izmēģināja skrējienu un šķēpa mešanas kustību, apstājoties tieši pirms līnijas. Komandas vadība saķēra galvu, stadionā skatītāji gluži vai sastinga, jo šķita, ka spēļu favorīts uzdevis, taču viņi kļūdījās.
Jānis Lūsis Latvijā atgriezās jau kā olimpiskais čempions un, kā tolaik rakstīja avīzes, no lidmašīnas izkāpa ar uzvarētāja sombrero galvā.
Cepuri ar zelta rakstiem viņam uzdāvinājusi komandas vadība, un tā tagad līdz ar medaļām, fotogrāfijām un citām aktīvā sportošanas laika piemiņas lietām glabājas Latvijas Sporta muzejā.
“Zušos” katru ienācēju vēl pirms namatēva sagaida ņiprais Čārlijs – esot dēla dāvana dzimšanas dienā. Uz palodzes izsmaržo pēdējie sveicēju ziedu pušķi no svinībām Rīgas Latviešu biedrības namā, kur tās sarīkojuši kursa biedri no Fizkultūras institūta laikiem – Daumants Znatnajs un Ilgvars Forands. Otra sumināšana notikusi Jelgavā, Jāņa Lūša vārdā nosauktajā kausa izcīņā, bet trešo reizi sveicēju priekšā stājies Arņa Terzena grāmatas “Lūsis. Laikmeta iezīmētais” atvēršanas dienā. Pats jubilārs šopavasar atgūstas no operācijas un nosmej, ka bildēšanai neesot labākajā formā. Kā allaž viņam blakus Elvīra, kurai nu rūpju vairāk nekā parasti.
Pārlasīju Mehiko zelta medaļas stāstu un domāju, kā milzīga uztraukuma apstākļos, kad visi no jums gaidīja pašu augstāko sasniegumu, ienāca prātā izdarīt metiena mēģinājumu? Jūs taču riskējāt neiekļauties laikā, kas dots startam.
Visas sezonas laikā man nebija nekādu problēmu aizmest 90 metrus, taču uz olimpiskajām spēlēm, kas notika oktobrī, vairs nebiju formā, jo parasti ap šo laiku sporta sezona jau ir beigusies un ķermenim nepieciešama atpūta. Ja šādos apstākļos notiek sacensības – jo sportists vairāk cenšas, jo organisms vairāk bremzē un rezultātā rodas nepareizas kustības, kas traucē sasniegt labāko rezultātu. Un tā bija mana problēma Mehiko – mešana īsti neveicās. Kad ar 86,34 biju visiem priekšā, Kulčārs* uzmeta 87,06, es vēl tiku līdz 84,40, bet piektais metiens nāca nesekmīgs un pēc tam vadībā ar 88,58 m izvirzījās Kinnunens**.
Man bija palicis tikai viens metiens.
Domāju, jāmēģina kaut ko darīt, tad arī izdarīju tā saukto imitāciju, kā vajadzētu pareizi veikt metienu, lai trāpītu šķēpā. Atceros, kad pirms līnijas apstājos, visa arēna noelsās, jo domāja, ka ar mani ir cauri. Tad noskatīju punktu iepretim tribīnēs, kur vajadzētu trāpīt, un, vadoties pēc mēģinājuma kustību izjūtām, taisīju metienu. Šķēpā trāpīju, tas aizlidoja 90,10 metrus.
Kad 1957. gadā iestājāties Fizkultūras institūtā un tikai tad sākāt trenēties šķēpmešanā, 90 metri jums pat sapņos nerādījās, bet pēc desmit gadiem kā otrais pasaulē pirmo reizi sasniedzāt šo atzīmi. Izcēlāties kā novators, jo treniņos izmantojāt sieviešu šķēpu un par to radusies arī kāda leģenda.
Man bija doma, ka vajag palielināt izmetiena ātrumu, un tam ir nepieciešams vieglāks rīks. Kad abus ar Elvīru pirms Eiropas kausa viņas treneris Levans Suļijevs uzaicināja trenēties uz Kislovodsku, trīs nedēļas to vien darīju kā metu sieviešu šķēpu, kas ir par 200 gramiem vieglāks nekā vīriešu. Sākumā tas nemaz negribēja lidot, netiku pat līdz 80 metriem, un tikai treniņnometnes beigās gāja pāri 90 metriem.
Vai pieminētais Suļijevs ir tas pats, kuram jūs studentu mačos Jaltā veda rādīt un prasīt padomu, vai būšot labs šķēpmetējs?
Suļijevs toreiz man palūdza izmest akmentiņu, lai paskatītos, kāda ir mešanas kustība. Kad to izdarīju, viņš noteica: “Buģeš metaķ, sobaka”, vienkārši sakot – būsi šķēpmetējs. Tā bija pirmā reize, kad satiku arī Elvīru, kas jau bija Romas olimpisko spēļu čempione – mans piemērs un elks.
Nu, viņai jūs vēl nebijāt interesants, kā nopratu, Elvīras uzmanību izdevās pievērst ar saviem sportiskajiem panākumiem…
Ja turpinām par sieviešu šķēpiem, tad esmu to pārmetis pāri pat visam stadionam – 110 metru garumā, kas notika treniņnometnē Igaunijā, Tartu universitātes sporta bāzē. Taču leģenda radās Mehiko spēlēs, kur, gatavojoties startam, trenējāmies olimpiskajā ciematā. Aiz šķēpmešanas sektora, kas bija 90 metru garumā, tūlīt atradās klinšu siena. Kad treniņos kā parasti metu sieviešu šķēpu, tas lidoja pāri par 90 metriem un ietriecās klintī.
Žurnālisti par to sacēla sensāciju, ka man sektors esot par īsu, bet viņi jau nezināja, kas tas par šķēpu.
No grāmatas radās sajūta, ka par Minhenes olimpiskajās spēlēs gūto sudrabu, kad tikai par diviem centimetriem paspēlējāt zeltu vācietim Klausam Volfermanam, rūgtums ir palicis. Un arī šeit izšķirošais bija pēdējais metiens?
Tā nu tur sanāca, ka Volfermans nospēlēja viltīgu psiholoģisku spēli. Pirms olimpiskajām spēlēm bija paredzēta tikšanās Vācijā, kurā es piedalījos, bet viņš neatbrauca, lai neparādītu, ka ir labā sportiskā formā. Biju dzirdējis gan, ka viņš mājās labi sagatavojies un uzrādījis labus rezultātus.
Otra Volfermana viltība notika jau olimpisko spēļu sacensību laikā, kad pēc trešā metiena viņš pēkšņi saķēra potīti un teica: “Ar mani ir cauri, tu būsi čempions!” Ar saviem 89,5 metriem jau biju visiem priekšā un jutos, ka viss ir kārtībā, taču viņš ar it kā sāpošo potīti savā priekšpēdējā metienā sameta 90 metrus. Man atlika pēdējais metiens. Fiziskā gatavība bija augstākajā līmenī, pirms tam līdz 93,80 metriem tiku uzlabojis pasaules rekordu, vajadzēja izdoties, taču šķēps lidoja vairāk ar spēku raidīts, bija ielikta milzīga enerģija, ko varēja redzēt no piezemēšanās – šķēps iedūrās zemē un pēc tam vēl pacēlās uz augšu. Lai gan 90 metrus sasniedzu, īsti šķēpā netrāpīju.
Pārskatot olimpiskā starta video, tas vedina arī uz citām domām, ka varbūt nebija tikai neveiksmīgs metiens, bet kaut kas cits?
Jau iepriekš man daudzi ir teikuši, ka patiesībā uzvarētājs biju es un vācieši mani apšmauca, bet ilgus gadus tam vispār nepiegriezu vērību. Reiz pie manis no Jelgavas atbrauca treneri ar saviem audzēkņiem, viņiem bija līdzi video, un mēs skatījāmies arī Minhenes spēles. Kad kadru pa kadram pētījām, kur šķēps iedūrās zemē Volfermanam un kur man, radās arī cita versija. Laukumā bija iezīmētas līnijas, un mans šķēps aizlidoja nedaudz aiz tās, bet viņam iedūrās tieši līnijā.
Pirmais apsveicāt Volfermanu ar uzvaru un pat kļuvāt par labiem draugiem.
Mēs sazvanāmies, viņš mani nupat pa tālruni apsveica jubilejā, pirms desmit gadiem bija atbraucis ciemos uz 70 gadu dzimšanas dienas svinībām. Esmu vairākkārt viesojies Vācijā, kad Volfermans aicina uz dažādiem pasākumiem, kurus pats rīko.
Varbūt jūtas vainīgs?
Viņš man ir teicis – tu biji labāks.
Mūsdienās nāk viens dopinga skandāls pēc otra, sportistiem atņem medaļas, taču par jūsu pieminētajām olimpisko zelta medaļu “kvotām” man ir pirmā dzirdēšana.
Par tām man pastāstīja bijušais sprinteris, olimpiskais čempions 100 un 200 metru distancē Valērijs Borzovs, kad viņš bija Ukrainas Olimpiskās komitejas priekšsēdētājs. Olimpisko spēļu rīkotājiem tiekot dota zaļā gaisma, ka viņiem pienākas piecas zelta medaļas – dariet, ko gribat.
Sportā “fair play” jeb godīga spēle ne vienmēr tiek ievērota.
Par dopingu jau arī nevar atrast taisnību – viens labs, otrs slikts, taču abi lietojuši, tikai – kuru pieķer. Bet mēs esam profesionāļi, kas izmanto visu, lai gūtu sasniegumus, un augstus rezultātus grib visi – sportisti, treneri, organizatori, skatītāji, dopinga ražotāji utt. Vienkārši tam jānotiek stingrā ārstu kontrolē. Organisms uzņem tikai tik daudz vielu, cik var, pārējo izvada ārā, un ir zināmi gadījumi, kad dopinga normas tiek vairākkārt pārsniegtas, taču nav nekāda vaina, ja organisms labi darbojas.
Ja jums teiktu, ka jālieto, būtu to darījis?
Nebija vajadzības, jo tāpat sasniedzu 90 metrus un visus uzvarēju. Manā laikā dopinga lietošana vēl nesākās, tas notika pēc septiņdesmitajiem gadiem.
Jūsu piemērs rāda, ka ievērojamus rezultātus var sasniegt bez palīglīdzekļiem.
Var, protams, ka var, tikai tas prasa vairāk laika un lielāku darbu.
Kad bijāt PSRS treneris, zinājāt, ka sportistiem dod stimulējošus medikamentus?
Zināju, taču dopinga lietošana nebija treneru kompetencē, ar to nodarbojās ārsti.
Kā PSRS komandas sportists, arī treneris un padomju armijas rezerves virsnieks kalpojāt varai un armijai, kas izpostīja jūsu ģimeni, taču patiesību par sava tēva bojāeju uzzinājāt tikai neatkarīgajā Latvijā, jo mamma padomju okupācijas gados to nebija atklājusi.
Kas patiesībā bija noticis ar manu tēvu, uzzināju tikai deviņdesmito gadu sākumā, kad man to izstāstīja māsīca Mārīte. Zināju, ka tēva nāvē vainojami padomju armijas karavīri, kas pēc Vācijas kapitulācijas kā marodieri klīda pa Kurzemes katlu. Dzīvojām Matkulē “Vecdankumos” pie vecātēva Jāņa, kurš bija prasmīgs saimnieks, kas arī citiem neliedza padomu.
Viņa saimniecība kara laikā nebija cietusi, tāpēc krievi pie mums nāca un laupīja visu, ko vien varēja, pat vairākas reizes.
Mans tēvs Voldemārs devās uz sarkanarmiešu štābu, lai pasūdzētos, bet atpakaļceļā pie pašām mājām satika sarkanarmiešus, kuri atkal jau kaut ko bija salaupījuši un veda projām. Kad viņš aizrādījis, virsnieks tēvu sagrābis aiz rokas, pavilcis nost no ceļa, pielicis pistoli pie galvas un nošāvis. To visu Mārīte bija redzējusi, kad kopā ar sievietēm un citiem bērniem slēpusies netālajā krūmājā.
Krievi kaimiņos nošāva arī tēva darbabiedru, ievainoja manu vecomammu, vecaistēvs to nespēja pārdzīvot un mira no sirdstriekas. No štāba ieradās ar pavēli, ka pāris stundu laikā visiem līķiem jābūt noraktiem. Tēvu, vecotēvu un arī tēva kolēģi apglabāja turpat “Vecdankumos” laukmalē, no 1961. gada tur atdusas arī vecāmamma. Māte uzskatīja, ka man tas nav jāzina, lai vēlāk nebūtu problēmu. Domāju, ka viņa darīja pareizi, jo, uzzinot visu patiesību, ir pavisam cits noskaņojums… Viņa pati visu mūžu nevarēja ciest krievus. Vai pēc piedzīvotā var būt cita attieksme?
Kā jūsu mamma pieņēma vedeklu, kura pēc tautības bija pa pusei krieviete, pa pusei latviete, taču latviski neprata?
Nu, kā tas var būt, ka krievi viņai tik daudz nodarījuši pāri un tagad vēl ģimenē ienāk cilvēks no Krievijas! Taču, kad mamma redzēja, kādas ir mūsu attiecības, to pieņēma. Viņa bija ļoti loģiska un praktiska sieviete, kas viena spēja parūpēties par abiem dēliem, uzturēt 15 hektārus lielu saimniecību, strādāt divos vadošos amatos kolhozā un vēl neklātienē studēt Lauksaimniecības akadēmijā.
Vai notikušais ar jūsu ģimeni netraucē saņemt militārās personas pensiju no Krievijas?
Citi pārmet, kā varu to pieņemt, ja viņi manu tēvu nošāva, taču es uzskatu, ka tas vēl ir par maz! Viņiem man ir kaut kādā veidā jākompensē tēva nāve.
Bez Krievijas pensijas iztikšana būtu grūtāka, jo kā izcils sportists no Latvijas valsts tomēr neko daudz nesaņemat.
Būtu gan grūtāk, bet mēs ar Elvīru saņemam pabalstu no Latvijas Olimpiskās komitejas, par abiem kopā sanāk pietiekami. Salīdzinot ar Igaunijas un Lietuvas veterāniem, Latvijas atbalsts saviem sportistiem ir trīs reizes mazāks. Tā mēs šeit esam novērtēti.
Kā sportists daudz ceļojāt uz ārzemēm. Vai, redzot dzīvi tur, neradās pārdomas par Padomju Savienības realitāti?
Mani tā dzīve ārpus sporta arī ārzemēs neko daudz neinteresēja, jo bija tikai viens mērķis. PSRS laikos biju labi situēts – dzīvokli man piešķīra, varēju nopirkt lietotu volgu pikapu par 12 tūkstošiem rubļu. Sacensību laikā deva komandējuma naudu – trīs dolārus dienā, kas tolaik bija laba nauda.
Atceros, Amerikā nopirku kvalitatīvas kurpes par pieciem dolāriem.
Vai Lūšu jaunākajā paaudzē kāds ir mantojis šķēpmetēja talantu? Dēlu Voldemāru jūs pats trenējāt un tikāt līdz olimpiskajām spēlēm.
Dēlam bija ļoti labas dotības, bet cits raksturs – viņš nebija sporta fanāts – un arī ķermeņa īpatnības, kas prasīja ilgāku atjaunošanās periodu, tāpēc bieži vien jutās saguris, it kā nebūtu atpūties. Varbūt tāpēc sacensībās nesasniedza tik labus rezultātus, kaut gan regulāri meta pāri 80 metriem. Mazbērnus Mariju un Kristianu nevelk uz sportu.
Kā jūsu kausā Jelgavā izskatās jaunie šķēpmetēji, vai daudz talantu?
Ja piedalās ap 200 dalībnieku, pērn pat 250, var teikt, ka šķēpmešana ir populāra un ir arī jaunie talanti. Divdesmitgadīgais Patriks Gailums, divmetrīgs zēns, met 81 metru, varētu būt labs šķēpmetējs, tikai jautājums, kā viņš tiks galā ar tehniku, kas ir mūsu jauno nelaime, kāpēc nav stabilu rezultātu. Pagājušajā gadā šķēpmetēji neatveda nevienu medaļu, līdz šim jau bija pa kādai dažādās vecuma grupās.
Tehnika ir treneru rokās?
Tā ir trenera izpratne par mešanu, ko var iemācīt vai nu pareizi, vai ne to, ko vajag. Ja sportistam ielikti labi pamati, viņš tos tālāk attīsta arī pats un katru gadu rezultātiem stabili vajadzētu augt.
Vai šķēpmetēji izmanto jūsu pieredzi, jautā par metiena tehniku, kā savulaik Suļijevs novērtēja jūsējo?
Nejūtu lielu interesi pēc maniem padomiem. Mūsu slavenā trenere Eiduka domā, ka mana tehnika mūsdienās vairs neder. Katram cilvēkam var būt sava izpratne, taču manā vērtējumā viņas izpratne par šķēpmešanas tehniku nav tā īstā.
Ja augstlēkšanā kopš pagājušā gadsimta vidus flopu lec vienā stilā, kāpēc šķēpu nevarētu mest tā, kā es to darīju?
Savā laikā, kad startēju mačos ASV, amerikāņi treniņā bija uzņēmuši kinogrammu, kā metu šķēpu, ko vēlāk šķēpmetējiem izmantoja par piemēru. Viņi uzskatīja, ka mana tehnika ir vislabākā pasaulē, tāpēc ne vienreiz vien tiku uzlūgts kolokvijos uz Bostonu, Batorūžu, Filadelfiju dalīties ar savām zināšanām.
Kā liecina līdzgaitnieki, no malas izskatījies, ka ar šķēpu tiekat galā vienā mierā. Kā pieveicāt stresu?
Jebkurās sacensībās ir emocionālais pacēlums, izdalās adrenalīns, palielinās uzbudinājums un tāpēc treniņu rezultāti ir mazāki nekā sacensībās, bet jāprot to visu kontrolēt. Pirmajās sacensībās arī man gadījās pakļauties stresam, taču pratu sev iedvest, ka visas emocijas jāieliek šķēpā, lai tas aizlido tālāk.
Jums kā Jānim nācies piedzīvot dažādus Līgo svētkus. Kuri bijuši paši neaizmirstamākie?
Laikam jau 1968. gadā, kad 23. jūnijā Somijā izcīnīju pirmo pasaules rekordu 91,98 metrus.
Karjerā esat sasniedzis augstākās virsotnes, kādas vēl nevienam Latvijas sportistam nav bijušas pa spēkam, bet ko savās vecumdienās vēl gribētos piedzīvot?
Mazmazbērnus.
* Ungāru šķēpmetējs Djerds Kulčārs, Mehiko olimpisko spēļu bronzas medaļas laureāts.
** Somu šķēpmetējs Jorma Kinnunens, Mehiko olimpisko spēļu sudraba medaļas laureāts.
Jānis Lūsis, visu laiku izcilākais šķēpmetējs
1964. gada Tokijas olimpisko spēļu bronzas medaļas laureāts.
1968. gada Mehiko olimpisko spēļu čempions.
1972. gada Minhenes olimpisko spēļu sudraba medaļas laureāts.
Divreiz uzstādījis pasaules rekordu.
1987. gadā atzīts par visu laiku izcilāko šķēpmetēju pasaulē.
1999. gadā apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni.
2009. gadā saņēmis Balvu par mūža ieguldījumu sportā.
2014. gadā uzņemts IAAF Slavas zālē par sevišķu ieguldījumu vieglatlētikas sportā.
Laulībā ar Elvīru Ozoliņu, dēls Voldemārs, mazbērni Marija un Kristians.
