Monika Zīle: Viss beidzās labi. Patiešām? Simtgades noslēguma pēcgarša 0
Kaut arī pat ļoti izcilus notikumus cilvēki tagad apspriež labi ja pāris dienas, tomēr gadās izņēmumi, ko pirmajā acu uzmetienā pagrūti saprast. Piemēram, lai cik saviļņojoši bija Dziesmu svētki, to izraisītās emocijas sociālajos tīklos nenoturējās tik ilgi kā Rīgā valsts simtgades uguņošanas noslēgumā piedzīvotā atstāsti. Gaismas raksti debesīs virs Daugavas ūdeņiem nodzisuši jau pirms divām nedēļām, bet viedokļi par tāvakara nejaukajām sajūtām 11. novembra krastmalā nerimstas. Tie, zaudējuši sākotnējo niknuma kaismi, nu jau plūst apcerības krastos, apvienodamies secinājumā, ka neorganizētas stihijas varā pamestajā tūkstošgalvu pūlī tikai veiksmīga apstākļu sakritība ļāva simtgadei noslēgties bez upuriem.
Zīmīgi, ka to neuzsver sociālo tīklu “štata” skandālisti, bet cilvēki, kas vispār tādos viedokļu forumos piedalās reti. Tajā skaitā mediķi, eksakto aprindu ļaudis un citi ar ceļojumos gūtu plašu saietu apmeklēšanas pieredzi, kas dod pamatu kritiski vērtēt brīžus pēc uguņošanas.
Tomēr ne valsts svinību simtgades birojam, kurš vairākkārt aicināja novadu ļaudis uz Rīgu baudīt dārgi izmaksājušo salūtu, ne profesionālajiem kārtības sargiem šī diskusija nav šķitusi nopietnas uzmanības vērta. Valsts policijas vadība vien likusi tautai saprast, ka, uz masu pasākumu dodoties, ikvienam jārēķinās ar nonākšanu pūlī. Lielajā burzmā, vārdu sakot, ikviens par savu drošību gādā pats. Turklāt viss, policijasprāt, beidzās labi, bez nopietniem starpgadījumiem. Par ko tāds garš “cepiens”?
Jā, paldies Dievam, nav ne ļaužu masā traumēto, ne sabradāto. Taču notikuma pēcgarša glabā bažas, ka valsts kārtības sargu struktūras laikam vienīgi savās atskaitēs augstākstāvošām instancēm ir pietiekami apmācītas, modras un gatavas nepieļaut terora aktus vai traģēdijas raisošas provokācijas, kam pūlis ir pati labākā izpausmes vieta. Protams, esam vēl tāda neizbaidīto putniņu zeme, kurai islāma kaujinieki pagaidām (tfu, tfu!) metuši līkumu.
Taču vai ik nedēļu “Degpunktā” stāsta par emocionāli nestabiliem vai narkotiku un alkohola apreibinātiem, kas pat gaišā dienā mēdz uzbrukt līdzcilvēkiem ar nažiem, cirvjiem un šaujamieročiem. Nefantazēsim tagad par sekām, ko šāds indivīds izraisītu panikas nojautu skartajās masās. Paliksim cerībā, ka policija savās iekšējās apspriedēs uguņošanas izskaņu svērusi daudz nopietnāk, nekā tas izskanēja komunikācijā ar sabiedrību. Jo nākamgad taču atkal būs salūts, kuru gribēs vērot ne tikai rīdzinieki un spēka gadu ļaudis.
