Nezog vistas un ir tīrīgs 1
Āpsis it kā ir viens no nekaitīgākajiem Latvijas medījamiem dzīvniekiem – lielu postu nenodara, vienkārši dzīvo savās alās, šņakarējas gar medību torņiem, nereti mauriņos izrok bedrītes, kas ir nieks, ja salīdzina ar rukšiem, un arī izskatās tīri simpātisks. Āpsis nav ieguvis mazā plēsēja nelāgo slavu un salīdzinājumā ar jenotsuņiem un lapsām iemantojis mednieku cieņu.
Lapsas un jenotsuņus medī kažoka dēļ un arī tādēļ, lai ierobežotu to izplatību, jo jenotsuns ir invazīvs, un kontrolētu kašķi, toties āpsis neiekļūst nevienā no šīm kategorijām. Ja kāds nezināja – āpsis ir iekļauts sermuļu dzimtā, un kopumā ir uzskaitītas 12 dažādas āpšu sugas. Interesants ir fakts, ka kādreiz arī Āzijas smirdīgos āpšus (Mydaus) uzskatīja par sermuļu dzimtas pārstāvjiem, bet izrādījās, ka tie ir tuvāki radinieki skunksiem, nevis pārējiem āpšiem. Ir valstis, kur āpsis pretēji mums ierastajai situācijai tiek uzskatīts par lielu postītāju un lielu problēmu, bet atšķirībā no Latvijas citur āpši bieži vien ir aizsargājami un to nomedīšana atļauta tikai ar īpašām atļaujām. Latvijā 2014. gadā āpšu populācija novērtēta ar 13 769 indivīdiem, 2015. gadā – 13 908, 2016. gadā – 14 051, 2017. gadā – 13 460, bet 2018. gadā – 15 136. Attiecīgi nomedīti 551, 694, 777, 696 āpši. Tas saskaņā ar Valsts meža dienesta oficiālajiem datiem. Pavisam dramatiska situācija ir, piemēram, Lielbritānijā. Teritorijas ziņā Lielbritānija ir apmēram četras reizes lielāka nekā Latvija, toties āpšu populācija mērāma teju vai 250 000 apjomā. Katru gadu šajā valstī uz ceļiem mirst ap 50 000 āpšu. Valsts līmenī ir izstrādāta programma āpšu postījumu novēršanai. Āpši izrakā mauriņus, posta dārzus, pat demolē augļu kokus, lai tiktu pie āboliem, ķiršiem. Āpši posta golfa laukumus, rok alas tādos apjomos, ka nereti tajās iegāžas lauksaimniecības tehnika ar visām no tā izrietošām sekām. Tāpat bojā ceļu infrastruktūru, rok alas zem dzīvojamām ēkām utt.
Piedevām vēl āpši tiek uzskatīti par liellopu trakumsērgas rezervuāru, un ir izstrādāta programma, kuras ietvaros Lielbritānijā āpšus izmedī, lai ierobežotu šīs slimības izplatību. Latvija tiek uzskatīta par valsti, kas ir brīva no liellopu trakumsērgas. Galvenā doma laikam ir tāda – kas par daudz, tas par skādi.
Mēs Latvijā ar āpsi spējam sadzīvot pietiekami draudzīgi un vismaz pagaidām viens otru netraucējam. Arī nomedīšanas apjomi ir minimāli. Āpšus lielākoties Latvijā medī galvaskausa trofejas, ādas un tauku dēļ. Lai gan gaļa ir garšīga un ēdama, pie mums āpša sautējuma pagatavošana nav tradicionāla, bet šī prakse ir plaši izplatīta Eiropā. Ir mednieki, kuri āpšus vispār nemedī, un to proporcija ir gana liela. Āpsis ir tas dzīvnieks, kuru mednieks, visticamāk, palaidīs garām un nemedīs. Daudzi neiedomājas, bet līdzīgi beb-ram āpsis ir tas medījamais dzīvnieks, kuru var ļoti plaši un dažādi izmantot. Āda nav tik mīksta un pūkaina, lai no tās šūtu kažoku, bet būs ideāls paklājiņš pie gultas. Tāpat galvaskauss ir vērtējama trofeja, savukārt āpša zobus var izmantot rotu pagatavošanai. Piedevām vēl āpša taukus uzskata par efektīvu dabas līdzekli dažādu ligu novēršanai. Tāpat arī gaļa – tā ir ēdama un pat gardāka nekā bebra gaļa, tomēr jāuzmanās – pirms āpsi lietot uzturā, jāveic trihinelozes analīzes. Lai gan plēsējs, āpsis ir ļoti vērtīgs medījums, ko bieži vien īsti nenovērtē. Jo loģiski – kādēļ ēst āpša gaļu, ja saldētavā ir alnis? Tomēr kā īpaša delikatese gan āpsis var ieņemt savu vietu mednieka ēdienkartē. Turklāt – ja jau āpsis nomedīts, kādēļ to neizmantot pilnvērtīgi?
Vairāk lasiet žurnāla “Medības” septembra numurā
