Visvaldis Lācis pārcēlies uz citu kaujas lauku 2
Leģionārs, nacionālpolitiķis, publicists, rakstnieks un vēsturnieks Visvaldis Lācis sestdien, 18. aprīlī, 96 gadu vecumā nemira koronavīrusa pievārēts.
Ilgajā mūžā bija uzkrāta daža slikta kaite, ķermenis bija arī gluži vienkārši dzīves noguris, 6. februārī uz ielas Madonā nokritis un iedzīvojies vispārējā ķermeņa kontūzijā un vājumā.
Kad 25. martā viņam piezvanīju, atskanēja kā parasti: “Visvaldis Lācis klausās!” Gribēju parunāt. Saņēmu atbildi: “Brauciet šurp. Jūtos ļoti vientuļi. Nē, nē, nepārprotiet, pie manis tagad dzīvo mazdēls un ģimene rūpējas…”
Sapratu domu: V. Lācis, šis mūžīgi aktīvais cilvēks, alkst sabiedrības uzmanību, ar ģimeni vien par maz. Vēl februārī zvanīja uz “Latvijas Avīzes” redakciju, ka rakstīšot divus rakstus.
Vienu no tiem par sev nozīmīgāko – latviešu leģionāru – tēmu. Neuzrakstīja. Tomēr spēki bija gājuši mazumā.
Kad satikāmies viņa “Baltužēnos” pie Viešūra ezera, V. Lāča prāts bija gandrīz tikpat možs kā agrāk, diemžēl ķermenis vairs lāgā neklausīja.
Tomēr viņš īstā karavīra spītā teicās nepadoties, ik rītu vingrojot ar hantelēm, nodemonstrēja man, gandrīz uz pusi jaunākam cilvēkam, neizpildāmus lokanības vingrinājumus.
Tāpat vēl reizi nedēļā noejot divus kilometrus – protams, tas vairs nebija salīdzināms ar to, ka vēl pirms pāris gadiem varēja ik dienu lēnām noskriet piecas reizes vairāk un vēl 2017. gadā pieveica arī 42 km 195 m Berlīnes maratonā.
Nākotnes plānos bija vēl kāds maratons ārpus Latvijas.
V. Lācis ļoti cerēja izkulties no veselības likstām: viņš stāstīja, cik daudz politisku tēmu palikušas vēl rakstos neaptvertas, vajadzētu vēl vienu grāmatu uzrakstīt, gribētos arī piedzīvot, ar ko pasaules pandēmija beigsies. Diemžēl…
V. Lācis dzimis 1924. gada martā Valmierā. Pamatizglītību ieguvis Rīgas klasiskajā ģimnāzijā. 1943. gadā pēc ģimnāzijas absolvēšanas ticis iesaukts latviešu leģionā, vēlāk kļuvis par leģiona virsnieka vietnieku.
Lācis divas reizes ticis viegli ievainots kaujās Kurzemes cietoksnī.
1949. gadā sācis mācības Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā, bet to nav pabeidzis, bet studijas gaitas atsācis 1957. gadā Latvijas Universitātē, lai studētu angļu filoloģiju.
1965. gadā ieguvis Maskavas Valsts pedagoģijas svešvalodu institūta bakalaura grādu humanitārajās zinātnēs. Līdz ar Trešās atmodas sākšanos Lācis dedzīgi iesaistījies tās norisēs, kļūstot atpazīstams savu publisko runu un rakstu dēļ.
1988. gadā ievēlēts Latvijas Tautas frontes valdē, bijis Latvijas Nacionālās Neatkarības kustības priekšsēdētājs.
Kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas publicējis vairāk nekā 300 rakstu un 10 grāmatu, galvenokārt par Latvijas vēsturi. Bijis 9. un 10. Saeimas deputāts.
V. Lācis bijis arī “Daugavas vanagu” Latvijas apvienības priekšsēdētājs. Par veikumu Latvijas labā 1995. gadā viņam piešķirts ceturtās šķiras Triju Zvaigžņu ordenis.
Tuvinieki vēl svētdien nezināja, kā šajā pandēmijas laikā notiks atvadīšanās no V. Lāča. Visticamāk, ģimenes lokā, bet pēc pandēmijas ierobežojumu atcelšanas tikšot padomāts par publisku piemiņas pasākumu.
