VK pieprasītajiem kvalitātes kritērijiem maz sakara ar kultūras reālo dzīvi 3
Pārāk pieticīgi mērķi; stratēģiju, kā arī izmērāmu kvalitātes kritēriju trūkums; atšķirības finansēšanas principos, nevienlīdzīga attieksme pret nevalstisko sektoru… Šī ir daļa no Kultūras ministrijai (KM) adresētajiem pārmetumiem aprīļa beigās publiskotajā un kultūras sabiedrībā plašu rezonansi radušajā Valsts kontroles (VK) revīzijas ziņojumā, kura mērķis bija pārbaudīt, cik efektīvi KM pārauga mūzikas un mākslas kapitālsabiedrības – runa ir par septiņiem teātriem, “Latvijas koncertiem”, Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri, “Kremerata Baltica”, Liepājas simfonisko orķestri, Nacionālo operu un baletu, akadēmisko kori “Latvija”, Rīgas cirku.
VK secinājusi, ka nav pārliecības par to, ka valsts nauda profesionālajai teātra un mākslas jomai izlietota efektīvi. Toties KM paziņojusi, ka nepiekrīt lielākajai daļai VK secinājumu.
VK ziņojumā, protams, ir daudz argumentu, par kuriem gribas ļoti strīdēties – jo mūzikas vai teātra darbu radīšanu nekādi nevar iespiest formālu atskaišu rāmjos vai arī izmērīt gramos vai kilogramos. Taču netrūkst arī racionālu norāžu, par kurām vērts aizdomāties.
Lai beidzot noskaidrotu, kas īsti notiek kultūras valsts kapitālsabiedrību pārvaldībā un kā situāciju ietekmēs VK atzinums, kā arī, cik taisnības ir katras puses argumentos, “Kultūrzīmju” redakcijā diskusijā satikās KM valsts sekretāre DACE VILSONE, Valsts kontroles Ceturtā revīzijas departamenta direktore ILONDA STEPANOVA, sektora vadītāja šajā departamentā NATALJA MIHAILOVA, VK politiku plānošanas projektu un analīzes procesu vadītājs VALĒRIJS STŪRIS, Daugavpils teātra direktors OĻEGS ŠAPOŠŅIKOVS, VSIA “Latvijas koncerti” direktors GUNTARS ĶIRSIS, Ģertrūdes ielas teātra producente, Kultūras nevalstisko organizāciju asociācijas pārstāve MAIJA PAVLOVA, operdziedātājs, festivāla “Sansusī” izveidotājs ARMANDS SILIŅŠ.
Kuru no ļaunumiem izvēlēties?
– Vai un cik lielā mērā Valsts kontrole, uzsākot šo revīziju, vadījās no kultūras reālās specifikas, ņemot vērā, ka ziņojumu caurauž tīri tehnokrātiska pieeja?
Ilonda Stepanova: – Mūsu galvenais fokuss bija – nevis kā darbojas kapitālsabiedrības, bet kā Kultūras ministrija īsteno to pārvaldību. Turklāt KM ir viena no ministrijām ar lielāko kapitālsabiedrību skaitu – 14, līdz ar to šeit noteikti jābūt skaidriem darbības principiem. Ja runa ir par mūsu izvirzītajiem kritērijiem, tad, no vienas puses, vērtējām pārvaldības atbilstību likumam, bet, no otras puses, arī to, kā kapitālsabiedrības vēlāk to īsteno.
– Tātad, īsi sakot, vērtējot jums ir vienalga, vai tas ir teātris vai cīsiņu vai riepu ražošanas uzņēmums?
Valērijs Stūris: – Nevis mums, bet likumdevējs mums ir uzlicis šādu pienākumu.
– Diskutējams šķiet pats valsts kapitālsabiedrību statuss, attiecinot to uz kultūras jomu, jo uz to automātiski tiek attiecināti tie paši nosacījumi, kas uz lielajām valsts kapitālsabiedrībām, kuru galvenais mērķis ir peļņas gūšana. Tomēr KM to ir atzinusi par labāko juridisko formu.
– Diskusija par to ilgst no 2002. gada, kopš pieņemts Valsts pārvaldes iekārtas likums. Gadu no gada pie šā jautājuma atgriežamies – lai gan pilnīga pārliecība, ka kultūras institūcijām jābūt tieši kapitālsabiedrībām, nekad nav bijusi.
I. Stepanova: – Likumdevējs ir skaidri pateicis, ka ir sabiedrības vajadzības, kuras valsts kapitālsabiedrībām jānodrošina, un nav runa, ka tas attiektos tikai uz KM kapitālsabiedrībām. Un, paskatoties uz KM kapitālsabiedrību mērķiem, es arī neteiktu, ka būtu noteikts, ka šīm kapitālsabiedrībām galvenais mērķis ir peļņas gūšana. Tieši pretēji, lai nodrošinātu kapitālsabiedrību mērķu sasniegšanu, ir paredzēts valsts budžeta finansējums.
Dace Vilsone: – Attiecībā uz Stūra kunga teikto – vēlos piebilst, ka arī mana vēsturiskā atmiņa ir pietiekami ilga, un atceros, ka, veicot valsts pārvaldes reformu – laikā no 2002. līdz 2004. gadam –, pazuda tāda forma kā bezpeļņas sabiedrība ar ierobežotu atbildību, kas atpazīstama igauņu praksē kā publiskie nodibinājumi. Protams, saistībā ar lielajām institūcijām, kas strādā sabiedrības labā un kuru primārais uzdevums nav peļņas gūšana – un es šeit bez teātriem un koncertorganizācijām gribētu pieminēt arī slimnīcas –, ir stāsts par to, ka droši vien ideālās juridiskās formas šobrīd nav. Tomēr kādā brīdī esam izvēlējušies konkrētu juridisko modeli – valsts dibinātās kapitālsabiedrības – un tajā arī strādājam. Saistībā ar Latvijas iestāšanos OECD 2016. gadā arī visas valsts institūcijas, kuru padotībā ir kapitālsabiedrības, ir gājušas cauri adaptācijas procesam. Līdz ar to VK pēc diezgan noteiktiem un striktiem kritērijiem KM kapitālsabiedrību pārvaldību vērtējusi tieši šo pārmaiņu procesā. Iespējams, tas ir radījis rezultātu, par ko visi esam šodien pārsteigti. Runājot par to, vai kultūras institūcijām ir piemērots kapitālsabiedrību statuss, atcerēsimies, ka tās ir dibinātas ne tikai, lai gūtu peļņu, bet arī sniegtu labumu sabiedrībai – tām tiek definēti arī nefinanšu mērķi.
– Premjers Māris Kučinskis šodien “Rīta Panorāmā” ir teicis: “Šķiet, ka pēc Valsts kontroles uzlidojumiem viss ir sagrauts” (diskusija notika 10. maijā, pēc tam premjerministrs atvainojās VK. – A. B.). Vai to var attiecināt arī uz šo situāciju, jo Valsts kontrole ir radījusi iespaidu, ka profesionālās kultūras finansēšanā nav kārtības?
I. Stepanova: – Mēs noteikti neesam radījuši tādu iespaidu, tomēr vēlos atgādināt, ka runājam par kapitālsabiedrībām, kas strādā, pamatojoties uz likumā noteikto ietvaru. Iespējams, 2004. gadā tām varēja piemērot budžeta iestāžu statusu, tomēr jāņem vērā, ka arī tad būtu ļoti stingri nosacījumi – arī tad Valsts kontrole kontrolētu un pārbaudītu, vai valsts finansējums izlietots atbilstoši. Un – kas svarīgi – arī valsts budžeta iestādēm jāraksta savas stratēģijas. Atkarībā no tā, kāda ir forma, kādā iestāde darbosies, būs arī valsts noteiktie nosacījumi, tajā skaitā budžeta finansējuma saņemšanai un izlietošanai. Ja tā būtu budžeta institūcija, mēs skatītos pēc citiem kritērijiem – es gan nezinu, vai šībrīža kapitālsabiedrības būtu ļoti apmierinātas būt budžeta iestāžu statusā, jo tad, piemēram, visi pasākumu cenrāži būtu jāapstiprina Ministru kabinetā, paredzot ļoti detalizētus aprēķinus.
D. Vilsone: – Mums ir saprotami kritēriji, pēc kuriem VK kontrolē kapitālsabiedrību pārvaldību to pārmaiņu procesā, un ziņojumā nav runas par to, ka tās nelietderīgi lietotu sabiedrības līdzekļus. Vairāk ir runa par formulējumiem, stratēģiskajām vīzijām – tādi soft risinājumi. Ziņa par nelietderīgu līdzekļu lietošanu parādījās VK publiskajā paziņojumā medijiem, tas arī iemesls, kādēļ publiskajā telpā saruna par revīzijas rezultātiem sanākusi tik emocionāli sakāpināta.
V. Stūris: – Ministriju ziņā vienmēr ir izvēle – vai būt tuvāk valsts pārvaldei kā aģentūru statusā vai tuvāk pelnošajai pusei – atļauties lielāku brīvību.
D. Vilsone: – Saprotiet, ka tas tomēr ir ļoti teorētisks uzstādījums, jo arī valsts aģentūras darbojas pēc valsts iestāžu principiem. Minētais statuss tomēr nedod to ekonomiskās darbības brīvību, ar kuru šobrīd teātri un koncertorganizācijas pašas “saražo” ieņēmumu daļu, kas ir ļoti būtiska to darbībai. Valsts aģentūru statusu iepretim kapitālsabiedrību statusam esam vairākkārt analizējuši un atzinuši par nepiemērotu.
V. Stūris: – Izvēle vienmēr bija – kuru no lielākajiem ļaunumiem izvēlēties.
– Var piekrist VK, kas ir teikusi, ka izvēlētā – šajā gadījumā – valsts kapiālsabiedrību – forma nosaka spēles noteikumus. Tomēr jāņem vērā, ka tīri praktiski tā noteic arī, ka teātriem un koncertorganizācijām faktiski ir jāstrādā fabrikas režīmā.
Oļegs Šapošņikovs: – Vispirms – lai salīdzinātu, vai iespējams strādāt šādā juridiskajā statusā, jābūt kādai alternatīvai. Taču vēlamies atgādināt par dotācijas piešķiršanas kritērijiem – ja tie ir vienādi teātriem, kas strādā Rīgas un Daugavpils apstākļos, tas automātiski padara mūsu teātri par zaudētāju, jo, ņemot vērā iedzīvotāju skaitu, pirktspēju, nevaram sacensties tajā pašā līmenī.
Vienīgais kvalitātes kritērijs – pieprasījums?
– Jāpiekrīt klātesošajai Ģertrūdes ielas teātra producentei Maijai Pavlovai, kura savā “Facebook” kontā rakstīja, ka stratēģija jau nav tikai, cik izrādes vai koncertus saražosim, bet arī kādu auditoriju aizsniegsim. Cik lielā mērā stratēģiski tiek domāts arī par dažādiem auditorijas segmentiem?
O. Šapošņikovs: – Manuprāt, šajā ziņā visi teātri ir ļoti līdzīgi, jo katram nav ļoti specifiskas auditorijas – ja nu vienīgi izņemot Leļļu teātri. Šeit arī neredzu lielas atšķirības starp reģionālajiem un galvaspilsētas teātriem, jo nezinu nevienu teātri, kuram būtu vienalga, kā un ar ko piesaistīt auditoriju. Teātri patiešām strādā fabrikas režīmā, jo grib piesaistīt maksimāli daudz auditorijas – gan bērnus, gan pieaugušos –, gan arī mēģina saražot pietiekami daudz produkcijas, kas apmierinātu dažādu gaumi. Daugavpils teātrim tas viss jāveic vēl sarežģītākos apstākļos, jo ir valodu jautājums un runa ir ne vien par latviešu un krievu, bet arī par latgaliešu valodu.
Maija Pavlova: – Auditorijas lieta man visā šajā VK ziņojuma kontekstā liekas pats būtiskākais. Teātri strādā fabrikas režīmā, tomēr pētījumi un statistika rāda, ka, ražojot arvien jaunas un jaunas izrādes, krītas apmeklētāju skaits – teātrus visbiežāk apmeklē vieni un tie paši cilvēki. Teātriem domātais finansējums tiek ieguldīts vienos un tajos pašos cilvēkos, un loks, ko sasniedz šis pakalpojums, samazinās. Tādēļ ir, kā teica Šapošņikova kungs, nav starpības, vai taisām izrādes Rīgā vai Daugavpilī, mums ir viens modelis, kā strādājam. Šo situāciju veido daudzveidības trūkums – piemēram, Igaunijā, atšķirībā no Latvijas, privātais un nevalstiskais sektors tiek iekļauts ministrijas kopējā redzējumā un tiek finansēts, neraugoties uz dibināšanas formu, jo galvenais ir funkcija, ko šī organizācija nodrošina.
Guntars Ķirsis: – Runājot par kapitālsabiedrību statusu, noteikti jāvērtē, ko sabiedrība no tā iegūst un ko tā iegūtu, ja tāds nebūtu. Atbilde ir viennozīmīga – lai arī VK ieskatā liekas nesaprotami, kā var vienu rādītāju (runa ir par latviešu komponistu darbu atskaņošanu. – A. B.) pārsniegt par 800%, es varu teikt – re, kā var! Un tas ir ļoti labi, ka var, jo pie valsts iestādes statusa neviens necenstos ne par vienu procentu pārsniegt. Mums nav nekāda iemesla atskaņotājmāksliniekiem teikt: zini ko – neiekļauj latviešu darbus repertuārā, jo mēs jau esam savus rezultātus sasnieguši. Tas, ko varētu vēlēties – strādāt pēc cita principa. Ir skaidrs, ka ir lietas, ko var izmērīt – pārdoto biļešu, klausītāju skaits, ieņēmumu apjoms – tomēr, lai mērītu kvalitāti, jāatzīst, ka mākslā vienīgais kritērijs tai ir pieprasījums.
I. Stepanova: – Tā nav VK, kas saka, ka ir jāvērtē kvalitāte. Stāsts ir par to, ka valsts kapitālsabiedrības kultūras jomā darbojas tāpēc, ka secināts, ka šeit ir nodrošināts augstāks kvalitātes standarts. Kad jautājām KM, kādā veidā konstatēts, ka tā tiešām ir – neesam izteikuši kādu savu viedokli, ko tas nozīmē – , aizgājām līdz šiem apbalvojumiem, kas parāda, iespējams, kādu augstāku atzinību par kvalitāti nozarē.
G. Ķirsis: – Prakse rāda, ka ir arī tādas lietas, kuras, ja tās neatbalsta valsts, vienkārši nomirst – piemērs varētu būt Latvijas Radio bigbends, ko 1996. gadā likvidēja un bez valsts atbalsta to nebūtu bijis iespējams atjaunot.
Kapitālsabiedrības statuss dod motivāciju sasniegt plānotos rezultātus un ieguldīt iegūtos līdzekļus jaunos projektos. Tāpēc jau arī ir šīs neatbilstības plānos – ja mums viens pasūtītājs ir valsts, un varam pateikt: par šo naudu varam iedot šo, tad brīdī, kad sākam strādāt, mums parādās Valsts kultūrkapitāla fonds, privātie atbalstītāji. Mēs šo naudu liekam lietā, un beigās pīrāgs izrādās tik babātīgs. Vai iestādes statuss to pieļautu? Es tur redzu vairāk apgrūtinājumu nekā ieguvumu.
– Ir daudz reālu objektīvu datu, kas liecina, ka finansējums profesionālajai kultūrai izlietots lietderīgi – pārdoto biļešu apjoms, kultūras patēriņa pieaugums, profesionālās mākslas pieejamības pieaugums reģionos, ko arī var izmērīt pēc dažādiem rādītājiem – cita lieta, ka par to trūkst aktuālu pētījumu. Rodas iespaids, ka pati VK, pieprasot kvalitātes kritērijus, vairāk vadījusies nevis pēc kvalitātes, bet kvantitātes.
Natalja Mihailova: – Par kvalitātes kritērijiem savā ziņojumā runājām tāpēc, ka augstāks kvalitātes standarts ir viens no kritērijiem, ar ko valsts pamato savu iesaisti kādā kapitālsabiedrībā. Kā jau minējām, augstāku kvalitātes standartu kā kritēriju norāda KM un mēs prasījām ministrijas viedokli par to, vai tiem ir kāda sasaiste ar dotācijas piešķiršanu. Savukārt, ja skatāmies, kas ir kultūras patēriņš, tad EUROSTAT tajā rēķina arī pašvaldību iestāžu, amatieru kolektīvu un citu kultūras kolektīvu ieguldījumu. Šī revīzija nav kultūras jomas vai valstī realizētās kultūrpolitikas izvērtējums, bet KM realizētās kapitālsabiedrību pārvaldības izvērtējums.
… balstīts uz formāliem, tehnokrātiskiem kritērijiem, kas nedod objektīvu priekštatu.
V. Stūris: – Mēs revīzijā nevērtējām kultūras jaunradi…
I. Stepanova: – Runājot par kapitālsabiedrību darbību, nodrošinot profesionālās mākslas pieejamību reģionos, KM un kapitālsabiedrību līdzdarbības līgumos ir iekļauts rādītājs “Izrāžu skaits gadā ārpus teātru pastāvīgās atrašanās vietas Latvijā” un redzams, ka, piemēram, Latvijas Leļļu teātrim 2014. gadā ir 82 izrādes, 2015. – 43, 2016. – 30. Būtībā atsevišķiem teātriem šada veida aktivitāte samazinās. Un, ja runājam par apmeklētāju skaitu, tad redzam, ka triju gadu griezumā tas pieaug Dailes teātrim, Operai, Latvijas Nacionālajam simfoniskajam orķestrim. Tajā pašā laikā Nacionālajam teātrim, arī Valmieras Drāmas teātrim 2015. un 2016. gadā tas ir gandrīz identisks. Tāpat – arī Rīgas Krievu teātrim, kur pat novērojams diezgan būtisks kritums. Ir ļoti daudz lietu, kas būtu jāvērtē, ja grib detalizēti analizēt kultūras patēriņu valstī kopumā. Šajā revīzijā mēs skatījāmies, kādi rādītāji tiek iekļauti līdzdarbības līgumos un kāda ir to izpilde un sasniegtie rezultāti.
Kur vieta nevalstiskajam sektoram?
– Latvijas kultūrā vērojams diezgan izteikts nošķīrums starp valstisko un nevalstisko sektoru, kam ir grūtības finansējuma saņemšanā un konkurencē. Uz to arī norāda Valsts kontrole. Vai KM ir domājusi par taisnīgāku finansējuma sistēmu un funkciju sadali?
D. Vilsone: – Kultūras ministrijai jau ir atsevišķi līdzdarbības līgumi ar nevalstisko sektoru par konkrētām funkcijām gan mūzikā, gan teātrī. Tomēr, ja runā par radošā procesa atbalstu, tad šī finansējuma daļa ir VKKF, tiek administrēta konkursa kārtībā. Tomēr būtu jānošķir nepārtrauktā teātra darbības nodrošināšana no festivālu vai projektu principa, kas tomēr ir darbība konkrētā laika periodā.
M. Pavlova: – Ir starpība tajā, kāds nevalstiskais sektors bija pirms pieciem gadiem un tagad. Tas ir spējis nostabilizēties un ielauzties kaut kādā nosacītā tirgū, ieņemot noteiktu nišu. Jautājums drīzāk ir par konkurences principiem – jo brīdī, kad piesakāmies VKKF finansējumam, uz to pretendē arī valsts un pašvaldību teātri. Par to nozarē ir bijušas spilgtas domu apmaiņas, bet risinājuma joprojām nav. Tas arī netieši izriet no VK pētījuma – nākotnē būs jādomā par to, kas nodrošina šo dažādo kultūras funkciju izpildi. Man arī gribētos iebakstīt VK dārziņā – pēc 2015. gada ziņojuma par kultūras finansēšanu Latvijā veiktais finansēšanas funkciju nošķīrums starp KM un VKKF nav nācis par labu nevalstiskajam sektoram (tika noteikts, ka ar nevalstiskā sektora finansēšanu pamatā nodarbosies VKKF. – A.B.). Arī KM mājas lapā nevalstiskie teātri nemaz neparādās kā organizācijas, kas vispār dod kaut kādu pienesumu nozarē.
D. Vilsone: – KM ir pasūtījusi pētījumu izvērtēt nevalstiskā sektora pienesumu kultūrā.
Armands Siliņš: – Jebkura nevalstiska organizācija atzīst, ka pirmie pieci gadi ir entuziasma laiks. Mēs vēl mazliet esam šajā entuziasma zonā – kaut vai raugoties uz to, kā tiek atalgots personāls, kas visu šo rada. Runājot par “Sansusi”, tas jau vairs nav tikai festivāls, domājam jau par regulāru koncertdarbību. Noteikti spilgtākais, kur izjūtam konkurenci vai mazo sāpīti, ir tieši VKKF konteksts – ņemot vērā, ka VKKF konkursos piedalās arī valsts dotētās koncertorganizācijas, kurām darbaspēks jau tā ir apmaksāts. Arī paskatoties biļešu cenas, mums kā nevalstiskai organizācijai vienmēr jārēķinās ar to cenu, kas veidojas, ja valsts atbalsta nav, un starpība ir ievērojama. Tirgū, protams, neviens tās no mums par tādu cenu nepērk, un esam spiesti pielāgoties.
Esam, piemēram, aktualizējuši jautājumu par laikmetīgo operu iestudēšanu. Formāli LNOB tādas ir – Ešenvalds, Maskats, Liepiņš – , bet, parunājot ar pašiem komponistiem, viņi atzīs, ka tas nav nekas laikmetīgs, piemēram, mūzikas valodas ziņā. Šobrīd pat ir vairākas nevalstiskās organizācijas, kas mēģina apvienoties, lai kopīgiem spēkiem paceltu šo žanru, taču, tiklīdz par to runājam ministrijā, atbilde ir – kāpēc tieši jums, ja Operā jau oficiāli viss ir?
D. Vilsone: – VKKF piešķīrumi ir simtprocentīgi atkarīgi no tā, kāds ir attiecīgās nozares ekspertu komisijas lēmums. Tomēr pēdējā laikā vērojams – un ĢIT piemērs to apstiprina –, ka ekspertu vidū nostiprinās izpratne par ilgtermiņa finansēšanas attiecību nozīmīgumu ar nevalstiskā sektora spēlētājiem.
O. Šapošņikovs: – Ja runājam par teātri, tiešām nesaprotu, kādas specifiskas funkcijas varētu deleģēt nevalstiskajām organizācijām šajā jomā, ko nevarētu pildīt valsts teātri. Te es noteikti varu pateikt vairāku teātra direktoru vārdā – nevalstiskajiem teātriem nav tik lielas atbildības mērķauditorijas priekšā kā valsts kapitālsabiedrībām, ja runājam tieši par piešķirto finansējumu un ar to sasniegto rezultātu. Tāpēc nevalstiskais sektors ar valsts kapitālsabiedrībām varētu sacensties vienīgi ar to, ka konkursa kārtībā iegūtais finansējums tiktu izmantots ļoti drosmīgiem eksperimentiem – faktiski tas būtu ieguldījums pētījumā, tādā kā laboratorijā. Daugavpils teātrim šajā ziņā ir ļoti labs piemērs – starptautiskais teātra festivāls “Telpa – Daugavpils”, kur jaunajiem režisoriem tiešām tika atļauts darīt visu. Galarezultātā, atdalot panākumus no neveiksmēm, saņēmām ļoti labus profesionāļus, kuri var strādāt arī uz lielās skatuves. Bet galvenais šajā jomā – nepieļaut valsts un nevalstisko teātru funkciju dublēšanu.
M. Pavlova: – Nepiekrītu Šapošņikova kunga izteikumam, ka nevalstiskajiem teātriem nav tik lielas atbildības. Jebkurai – valsts vai nevalstiskajai – organizācijai ir saistošas jebkura līguma prasības – un, tā kā nevalstiskās organizācijas lielākoties saņem finansējumu konkursa kārtībā, konkurences ceļā, tas jau vien ir siets, kam jāiziet cauri.
– Par “Latvijas koncertiem” izskan, ka esat zināmā mērā monopolizējuši daudzas norises mūzikas jomā…
G. Ķirsis: – Jaunās lietas vai vakuums kādā lietā tiek pamanīts tikai tad, ja kādam ir ambīcijas to aizpildīt. Pilnībā piekrītu Oļegam Šapošņikovam par eksperimentālā spēles laukuma nepieciešamību – mums ir KM atvēlēta programma apmēram 150 000 eiro apmērā, kur ir iespēja parādīties jebkurai jaunai lietai, ko izvērtē neatkarīga ekspertu komisija. Galvenais ir ideja – ja man būtu iespēja ietekmēt VKKF ekspertu darbu, tad es vispār aizliegtu skatīties, kas projektus iesniedz, jo jāatbalsta ir tas, ko valsts vai nu nespēj pienācīgi pieražot, vai arī, ja tā kādu jomu vispār ir atstājusi novārtā.
M. Pavlova: – Esmu novērojusi, ka valsts kapitālsabiedrības sava lieluma dēļ nespēj piemēroties jaunajiem impulsiem mākslas laukā.
D. Vilsone: – Šis ir ļoti pamatīgs jautājums, tad jau varētu padiskutēt par pilnīgu kultūras tirgus liberalizāciju, institūciju pāriešanu strādāt vienīgi uz projektu bāzes. Arī – par to, cik daudzi eksperimentālie projekti, piemēram, Dailes teātrī, varētu ekonomiski pamatot atrašanos šajā ēkā.
– Kas tad reāli pēc VK ziņojuma mainīsies kultūras kapitālsabiedrību dzīvē?
– Saistībā ar to, ka 2020. gadā KM būs no jauna jāizvērtē, vai turpināt līdzdalību kādā no kapitālsabiedrībām, tiks veikts padziļināts tirgus pētījums. Tāpat izstrādāsim kārtību un metodiku, kādā finansējums tiek piešķirts Latvijas Nacionālajai operai un baletam un Rīgas cirkam, jo tās savās kultūras apakšnozarēs ir vienīgās institūcijas, un attiecīgi tām nebija atšķirīgā kārtība. Diskusija par to, vai savām kapitālsabiedrībām esam pietiekami noteikuši stratēģiskos mērķus, vēl paliks atklāta – piemēram, Operai, tie ir pat fiksēti likumā un, domāju, pie tā arī turēsimies.
KM pārvaldīto valsts kapitālsabiedrību darbība 2017. gadā
* 14 valsts kapitālsabiedrībām kopā tika piešķirts valsts budžeta finansējums 25 miljonu eiro apjomā; tam pretī – 16 230 835 pašu ieņēmumi; budžetā nodokļos atmaksātā summa – 13 miljoni eiro.
* Kopumā to rīkotos pasākumus apmeklēja 1 250 224 skatītāji (teātros – 747 000; koncerti, ieskaitot Operu, – 502 472; cirks – 652).
* Notika 2913 pasākumi (teātros – 2025; koncerti, ieskaitot Operu, – 882; cirks – 6); tajā skaitā 365 jauniestudējumi gadā.
Avots: KM
KAS NOTIKS TĀLĀK
* KM veiks izvērtējumu par nevalstiskā sektora pienesumu kultūrā.
* Izstrādās jaunu kārtību, kādā tiks piešķirta dotācija Nacionālajai operai un baletam un Rīgas cirkam, kā arī izvērtēs iespējas pilnveidot to valsts dibinātajiem teātriem un koncertorganizācijām.
* Aktualizēs kapitālsabiedrību pārvaldes kārtību, ietverot nosacījumus par vidēja termiņa stratēģiju izstrādi un apstiprināšanas procesa kontroli.
