Volejbola stūrmanis ar baņķiera rūdījumu 0
“Vēlos vienot volejbola sabiedrību un izveidot labāko pārvaldības modeli sabiedriskajai organizācijai,” ar tādu mērķi janvārī pie Latvijas Volejbola federācijas (LVF) stūres stājās Jānis Buks. Nepilnas divas nedēļas pēc ievēlēšanas amatā pieredzējušais baņķieris viesojās “LA” redakcijā.
Jūsu pirmajā uzrunā pēc ievēlēšanas pavīdēja tāda pati frāze kā jaunajam premjeram Krišjānim Kariņam – vajadzīga evolūcija, ne revolūcija.
Jānis Buks: Kariņš teica tāpat kā es – viņu vēlāk ievēlēja (smejas). Neesmu asiņainais punduris ar izkapti, mans virsmērķis ir konsolidēt volejbola sabiedrību, jo gadiem ilgušas fundamentālas nesaskaņas, trūka ieklausīšanās vienam otra viedoklī, iepriekšējam prezidentam (Atim Sausnītim) vadības stils bija diktatorisks. Tā nedrīkst 21. gadsimtā. Demokrātiskā un inteliģentā sabiedrībā jāmēģina visiem kopā diskutēt. Kad spēsim izrunāt arī nepatīkamas lietas, sāksim evolucionēt, iet uz priekšu. Manas pirmās atklāsmes ir, ka ļoti daudzas lietas federācijā nav noregulētas. Nāku no nozares, kas regulēta ļoti smalki, kā Šveices pulkstenis, un pēkšņi nokļūstu vietā, kur nekas nav regulēts. Gribu to sakārtot, izveidot vienkāršus un skaidri saprotamus noteikumus, lai organizācija var labi un efektīvi strādāt.
Kā vērtējat diskusiju un strīdu procesu, kurā Latvija tika pie jaunas valdības?
Godīgi sakot, esmu diezgan patālu no politikas. Agrā jaunībā biju “Latvijas ceļa” biedrs rozā brillēs pagājušā gadsimta 90. gadu sākumā. Vēlāk zaudēju daudz ilūziju un neesmu bijis politiskajos procesos.
Ceru, ka ar Kariņu būs tā – kas lēni nāk, tas labi nāk. Viņam būs tikpat grūti kā man volejbola federācijā, gan politikā, gan sportā katrs jūtas kā alfa tēviņš, grib būt dominējošs.
Jāmēģina visus salikt kopā, lai virzās uz rezultātu, nevis šauru interešu vai ambīciju apmierināšanu.
Vai esat kandidējis vēlēšanās?
Biju deputāta kandidāts Rīgas domē, šķiet, 1995. gadā, bet netiku ievēlēts.
Kas sagrāva ilūzijas par politiku?
“Latvijas ceļš” nāca ar ļoti liberālu pasaules redzējumu un uzstādījumu. Kad Jānis Ādamsons bija partijas virzītais iekšlietu ministrs un pēc sliktākajiem Krievijas seriālu paraugiem ar bruņotiem vīriem iebruka “Lainbankā”, ar vēl vienu biedru uzrakstījām iesniegumu un izstājāmies no partijas. Tas bija mūsu protests pret šo rīcību. Jaunības gados biju maksimālists, ar to pietika, redzēju, kādi cilvēki ienāca politikā.
Tas arī bija laiks, ko var atcerēties kā Latvijas prihvatizāciju. Redzējāt, ka tur politiskā elite iet nepareizā virzienā?
Latvija bija kā jaundzimis bērns, mācījās. Veco laiku komunisti joprojām ir ļoti spēcīgi, pieņem daudz lēmumu, vairāki kompartijas sekretāri ir pašvaldību vadītāji. Vienmēr esmu bijis kaislīgs pretkomunists. Diemžēl privatizācijas procesi bija tādi, kādi bija. Sāpīgākais, ka lielie privatizētāji veikli sagrāba, bet kā saimniekiem nekas jau nesanāca.
Vai pēc tam nav bijuši aicinājumi vai doma pašam vēlreiz iesaistīties politikā?
Īsti nav bijis, politika patiesi nav tas, kas mani interesētu. Nezinu, kādai psihiskai traumai jābūt, lai mēģinātu pārveidot esošo iekārtu. Grūti, es pat neticu, ka tas ir iespējams. Viena lieta ir politiskā darbība, otra – valsts pārvalde. Tas ir tāds purvs, kur pats velns galvu nolauzīs.
Varbūt baidāties sagandēt savu vārdu un reputāciju?
No vienas puses – ja nedari neko sliktu un nepareizu, nevajadzētu baidīties, bet, no otras – metodes, ar kurām tevi var padarīt nepareizu un sliktu, ir ārkārtīgi vienkāršas. Īpaši tagad, kad cilvēki lasa tikai virsrakstus, ir viegli nogalināt jebkuru vēlēšanos.
Čeka ar jums nemeklēja kontaktus?
Nē, biju pārāk jauns, 1988. gadā pabeidzu vidusskolu. Teorētiski gan varēja paspēt. Esmu ļoti liberāls gan savos ekonomiskajos, gan politiskajos uzskatos. Latvijā netiek kultivēta ideja, kā teica Mārgareta Tečere – nav valsts nauda, ir nodokļu maksātāju nauda. Ārkārtīgi svarīgi to atkal un atkal atgādināt. Federācijā nodokļu maksātāju nauda ir lauvas tiesa no kopējā budžeta un tieši tāpēc pret to jāizturas ar divkāršu atbildību un perfektu atskaitīšanās sistēmu. Gribu izveidot LVF kā labāko paraugu sabiedriskās organizācijas pārvaldībā.
Kāpēc bankas tik kūtri atbalsta profesionālo sportu Latvijā? Pat “Swedbank” ir prom no Latvijas Olimpiskās komitejas, lai gan tās peļņa ir liela.
Latvijā īsti nav profesionālā sporta, neskaitot Rīgas “Dinamo” un “VEF Rīgu”. Laiki mainījušies, agrāk visas bankas mēģināja sacensties, kura vairāk atbalstīs kādu sporta veidu. Tāpat mērījās spēkiem, cik katrai filiāļu. 15 gadu laikā viss fundamentāli mainījies, tagad bankas sacenšas, kura strādās ar mazāk filiālēm, jo tā ir pagātne, jāskatās uz digitāliem risinājumiem.
Tāpat sponsorēšanā un mārketingā ir fundamentāli citi principi, piemēram, agrāk tika piedāvāta reklāmas vieta uz krekliņa. Tas nevienu neinteresē! Sponsoru interesē, cik lielu auditoriju var sasniegt, cik var pārdot.
Ja “Swedbank” dos 300 tūkstošus Olimpiskajai komitejai, vai tā būs atpazīstamāka un labāk varēs pārdot savus produktus? Nē. Plus arī nodokļu reforma – tur ir labas lietas, bet ziedošanas sadaļa ir sagrauta. Jāatzīst gan, ka iepriekšējā sistēma bija nodokļu pārdale – tā vietā, lai maksātu valsts budžetā, ziedoja kādai sabiedriskai organizācijai, kas nav pareizi. Igaunijā to mainīja jau pirms vairāk nekā desmit gadiem. Latvijā ziedošanas kultūra nav asinīs. Ja bankai nodokļu efekta nav nekāda, tradīciju ziedot arī nav, tad to naudu tērē citādi – novirza akcionāru dividendēm.
Turklāt bankām īpašnieki ir ārzemnieki.
Tā ir nākamā problēma, ārvalstu bankām nav nekādas emocionālās piesaistes valstij, nav sociālās atbildības. Viss finanšu sektors iet uz maksimālo pelņu – atdevi no kapitāla. Manuprāt, tā ir īstermiņa domāšana, bet tādā ciklā mēs diemžēl esam.
Pieminējāt Rīgas “Dinamo”. Kāpēc arī ziedu laikos, kad zīmols sabiedrībā bija ļoti pozitīvs un Krievijas ārpolitika nebija tik agresīva, kluba lielo sponsoru vidū nebija nevienas bankas? Jūs tad vadījāt “Nordea”, pie jums nenāca?
“Dinamo” nekad nav meklējis sadarbību, domāju, ka arī pirms un pēc mana posma. Klubs dzīvo ar savu vienu lielo sponsoru – ja tāds ir, tad kāpēc skriet un meklēt daudzus maziņus? Tas ir ļoti smags darbs. No otras puses – ko banka ar to sasniegtu? Manuprāt, arī finansējot Rīgas maratonu, “Nordea” neizdarīja savu darbu līdz galam, jo vajag skrējēju dabūt par klientu – tas uzņēmumu interesē dienas beigās. “Dinamo” fani noteikti nebija “Nordea” mērķauditorija.
Bet futbolam jūs devāt naudu.
Tā jau ir vēsture, ap 2011. gadu beidzās arī sadarbība ar Latvijas Futbola federāciju. “Nordea” tika uz lielākajiem futbola panākumiem, kad izlase piedalījās Eiropas čempionātā Portugālē.
Un volejbolisti pie jums nenāca?
Nē. Basketbols bija, banka atbalstīja “Baronu”, vēlāk “VEF Rīgu”. Kad veidojās “Luminor”, Latvijas Basketbola savienības ģenerālsekretārs Edgars Šneps atnāca ar ļoti izcilu mārketinga materiālu – biezu mapi par jaunatnes basketbola līgu, ieguvumiem sponsoram. Līgumu gan nenoslēdzām, jo tas bija pārmaiņu laiks. Reiz runāju ar Latvijas Universitātes bijušo rektoru Mārci Auziņu, kurš teica, ka agrāk prioritāte bija 12. klašu skolēni – lai nāk pie viņiem studēt. Tagad mērķauditorija ir jau no 10. klases, cilvēku skaits samazinās, un viņi ir jādabū. Izpētīts, ka savu pirmo banku dzīves laikā maina tikai 20 procenti klientu. Ja to jaunieti dabū par savu klientu, sākumā viņš nenes ienākumus, bet pēc desmit gadiem būs tava naudas govs.
Telefona sarunā sevi nosaucāt par frīlanceru jeb brīvmākslinieku. Kāpēc aizgājāt no darba bankā?
No 2. janvāra banka sāka strādāt pēc cita operacionālā modeļa ar galveno biroju Tallinā, Latvija un Lietuva ir kā filiāles. Tā bija mana izvēle, zināmā mērā man emocionāli bija ļoti grūti vērot, kā pēdējā pusotra gada laikā mainās banku attieksme pret klientiem, kad banku iekšējie procesi un intereses sāk absolūti dominēt pār klientu interesēm. Tā vietā lai nodarbotos ar klientu servisa uzlabošanu, jaunu, sarežģītu darījumu strukturēšanu, ar bankas un klientu sadarbības veidošanu, jānodarbojas ar dažādiem administratīviem procesiem. Sapratu, ka kļūstu par tādu kā ofisa planktonu. Tas kļuva ļoti neinteresanti un neizaicinoši, un, kad sapratu, ka no rītiem mostos ar sajūtu, ka negribu iet uz darbu, uzrakstīju atlūgumu.
Sapratāt, ka gribat kaut ko dzīvē mainīt?
Jā, gribu atpūsties. 16 smagi darba gadi bijuši pilnīgi bez pauzēm, ieskaitot divus ekonomiskās krīzes laikā pirms desmit gadiem Maskavā. Man ir gadu vecs dēls, domāju, ka nekas nenotiks, ja kādu laiku būšu bez darba. Sakārtošu galvu, un tad būs jauni izaicinājumi.
Arī volejbolā būs daudz ko darīt.
Valde sanāk kopā katru nedēļu, agrāk tas laikam notika reizi trijos mēnešos. Valdē ir ļoti motivēti cilvēki, kas grib strādāt un palīdzēt. Tas nav ikdienas darbs, bet mēs sazināmies katru dienu, saliekam plānus, jo tas zilonis ir liels – jāsadala pa šķēlēm un jārisina. Federācija līdz šim funkcionēja pēc 1991. gadā izveidotā modeļa.
Cik saprotu, federācijas budžets ir tukšs, bet apmaksājamie rēķini – ļoti prāvi.
Mums kontā ir 600 eiro, kopējie rēķini – ap 56 tūkstošiem. Tā izsaimniekots… Nedzīvoju ar ilūzijām, bet nebiju domājis, ka būs tik slikti.
Latvijas izlase pieteikta līdzdalībai Eiropas Zelta līgā, tur pietrūkst aptuveni 70 tūkstošu. “TOP” kausam, kas varētu būt izcils produkts, naudas nav, un neviens nav gājis meklēt. Tā ar vairākiem projektiem. Jāstrādā, nav neatrisināmu situāciju.
Izteicāties, ka jāiet pie uzņēmumiem arī pēc trim un pieciem tūkstošiem eiro.
Jā. Jāiet pie bijušajiem volejbolistiem – daudz ir tādu, kas spēlē un ir biznesā rūdīti, viņi jāuzrunā. Ja mani “Nordea” laikā būtu uzrunājuši, droši vien atrastu veidu, kā palīdzēt, jo mēs diezgan daudz lēmumu pieņēmām uz vietas. Gribu izveidot situāciju, ka esam aktīvi, meklējam finansējumu. Nav jau vienmēr pašam jāatnes, bet caur kontaktu bāzi to var izdarīt.
Vai vajadzētu turpināt sadarbību ar Latvijas izlases galveno treneri Āvo Kēlu?
Specifiskos volejbola jautājumos centīšos būt ļoti neitrāls, piesliešos vairākuma viedoklim. Treneru komisija vienbalsīgi atbalstīja Kēlu uz vēl vienu atlases ciklu, un 7. februārī valdes sēdē pieņemsim gala lēmumu. Kēls ir ļoti pieredzējis speciālists – faktiski vienīgais tāds mūsu komandā – un var dot mūsu volejbolistiem, īpaši jaunajiem, milzīgu progresu. Ar darbu pierādījis sevi, Igaunijas izlasi iecēlis saulītē.
Latvijai esot iespēja vasarā rīkot pludmales volejbola Pasaules tūres trīs zvaigžņu turnīru.
Tas ir kārtējais mantojums, kur nekas nav darīts. Jūrmala apstiprinājusi gatavību kā katru gadu atvēlēt zināmu summu – ap 200 tūkstošiem, kopējais budžets būtu vajadzīgs 350 līdz 400 tūkstoši. Ja varam savākt finansējumu, turnīrs būs provizoriski augusta beigās.
Vizītkarte
Jānis Buks, Latvijas Volejbola federācijas prezidents
Dzimis: 1969. gada 21. oktobrī Rīgā.
Volejbolā: trenējies no 11 līdz 18 gadu vecumam.
Izglītība: Latvijas Universitātes Juridiskā fakultāte.
Ģimene: dzīvesbiedre Ieva, bērni Marta (16), Roberts (14) un Georgs (1), ģimenē arī Tomass (14) un Ričards (10) no dzīvesbiedres iepriekšējām attiecībām.
Darbs: no 2011. līdz 2018. gadam “Nordea” bankas Latvijas filiāles vadītājs, vēlāk “Luminor” bankas valdes loceklis, Korporatīvo klientu pārvaldes vadītājs, organizācijas “Junior achievement Latvia” Jauno līderu programmas jauniešu mentors.
