Volejbola treneris Krastiņš beidzot izbauda atpūtu ģimenes lokā 0
Ukrainas volejbola čempionāta vienības Ļvivas “Barkom-Kažaņi” galvenais treneris Uģis Krastiņš pēc goda nosaukuma “Pamatturnīra uzvarētājs” piešķiršanas koronavīrusa pandēmijas dēļ šobrīd izbauda ilgi nebijušu atvaļinājumu Somijā ģimenes lokā, speciālists stāsta intervijā Latvijas Volejbola federācijai (LVF).
“Barkom-Kažaņi” finišēja pirmā Ukrainas volejbola čempionāta pamatturnīrā, par desmit punktiem 28 spēlēs apsteidzot Viņņicas MHP vienību.
Ukrainas kausa izcīņā gan tika iegūta trofeja vien par trešo vietu, bet Eiropas Volejbola konfederācijas (CEV) kausā tika pārvarēta pirmā sacensību kārta.
“Ukrainā no sākuma pateica, ka čempionāts uz nenoteiktu laiku ir tikai atcelts. Kluba prezidents ieteica doties mājās, kamēr vēl varu tikt tuvāk ģimenei. Tieši sakrita, ka somi organizēja specreisu no Kijevas uz Helsinkiem, un es paspēju tajā iekāpt,” par ceļu pie ģimenes stāsta treneris. “Pēc dienām divām – trijām ukraiņi pagarināja karantīnu un aiztaisīja robežas ciet vispār. Tad arī noslēdza čempionātu.”
“Play-off” spēles tika atceltas vīrusa dēļ.
“Manā uztverē pilnīgi normāls lēmums,” komentē speciālists. “Ja nolikumā ir rakstīts, ka čempions tiek paziņots pēc izslēgšanas spēlēm, tad nav ko lemt kabinetos. Tas ir jālemj zālē.”
Pirmajā “play-off” kārtā pretī būtu stājusies čempionāta vājākā komanda, kura uzvaras priekus šosezon izbaudījusi nebija, bet pusfinālā droši vien Žitomiras “Žitiči-ŽNAEU” vienība, kurai nācās piekāpties Ukrainas kausa pusfinālā.
“Noteikti būtu vinnējuši čempionātu. Ka tas nebūtu vienkārši, arī bija skaidrs. Pirmais trijnieks, pat pirmās četras komandas spēkos ir diezgan līdzīgas. Mači būtu bijuši labi, bet ar citu domu kā par uzvaru nemaz nedrīkstējām iet laukumā,” pārliecināts ir Krastiņš, atzīmējot, ka izslēgšanas spēlēs gan mēdz gadīties arī visādi pārsteigumi. Viņš atgādina Ukrainas kausa izcīņā zaudēto pusfinālu, kas gan bija tikai viena spēle.
“Runājot par uzdevumiem pirms sezonas, galvenā nostādne bija, lai mums nav jācīnās ar pašatdevi un lai mēs ar savu spēli varētu priecēt skatītājus, jo tad var izcīnīt arī uzvaras,” par šajā sezonā paveicamo saka Krastiņš. “Tomēr lielākais uzsvars bija uz Eiropas kausiem, lai CEV kausā tiktu pēc iespējas tālāk. Eiropas kausiem ir pavisam cits skanējums arī Ukrainā. Ja mums uz čempionāta pamatturnīra spēlēm nāca vidēji 100-150 skatītāji, uz Eiropas kausiem varējām savākt pat tūkstoti.”
Ļviviešiem neizdevās iepriecināt savus skatītājus, jo, lai arī sešpadsmitdaļfinālu CEV kausā komanda pārvarēja, nevienā no sezonas divām spēlēm savā laukumā šajās sacensībās uzvarēt neizdevās.
“Tieši tas, ka pie tik daudziem skatītājiem neesi pieradis, zināmā mērā spēlētājiem sasien rokas. Pie tā ir jāpierod, lai mājas sienas palīdz, nevis traucē,” skaidro treneris. “Par spīti zaudējumiem mājās skatītāji mūs fanātiski atbalstīja, par ko viņiem milzīgs paldies. Jāmāk arī tādos apstākļos spēlēt, taču šoreiz mums tas nepalīdzēja.”
Toties pirmajā kārtā pēc 1-3 savā laukumā pret Saloniku PAOK no Grieķijas izdevās viesos revanšēties ar 3-0 un uzvarēt “zelta setā” ar 16:14.
“To, ka varētu vinnēt viesos, sapratām pēc pirmās spēles mājās,” stāsta Latvijas speciālists. “Uz to arī noskaņojāmies, taču nedomājām, ka izdosies vinnēt četrus setus pēc kārtas. To pat nosapņot nevar. Tomēr izdevās labi sagatavoties mačam. Spēle bija ceturtdien, bet jau pirmdien bijām Grieķijā. Līdz ar to otrdien un trešdien varējām gatavoties mačam. Plus vēl otrdienas vakarā varējām aiziet uz spēļu zāli, kur notika basketbola mačs, un zināmā mērā sajust, kāda būs atmosfēra mūsu spēlē. Tas bija liels pluss, jo zināmai emociju gammai izgājām cauri jau pirms tam.”
Arī astotdaļfinālā pret Austrijas “Hypo Tirol AlpenVolleys” no Insbrukas, kas spēlē Vācijas bundeslīgā un CEV kausa mājas spēles aizvada nepilnus 25 tūkstošus iedzīvotāju lielajā Bavārijas pilsētiņā Unterhāhingā, labāk veicās viesos, kur pēc zaudējuma trijos setos mājās nācās piekāpties vien ar 2-3.
“Viņi bija nedaudz stiprāki, bet varianti bija arī mums. Tur viss pavērsās citā virzienā,” atceras Uģis.
“Ja pret grieķiem pirms atbildes mača izdevās ideāli sagatavoties, tad ceļā uz Vāciju sākās negaiss, un pūta spēcīgs vējš. Slēdza lidostas, un no Austrijas uz spēļu vietu braucām ar autobusu, galastacijā nokļūstot vien mača dienā piecos no rīta.
Nesaku, ka tas bija iemesls, kāpēc zaudējām, bet tas iespaidoja.”
“Pirmos divus setus sitāmies labi (23:25, 26:24), pirmajās setā varējām vinnēt, bet trešajā viņi ļoti riskanti uzservēja, serves padevās, un viņi mūs ar servi salauza (sets beidzās ar 14:25). Netikām galā ar uzņemšanu, un ar to viss beidzās.”
“Tikai” līdz trešajai vietai izdevās aizcīnīties Ukrainas kausā. Pusfinālā Žitomirā trijos setos nācās piekāpties vietējai komandai “Žitiči-ŽNAEU”.
“Zaudējām vienos vārtos,” atceras Krastiņš. “2012.gada olimpiskās čempiones Krievijas izlases trenerim Vladimiram Aļekno ir tāds teiciens: “Sportā nav loģikas.” Šī varbūt bija pirmā reize, kad ar to sastapos. Pirms mača aizvadījām labāko treniņu nedēļu sezonā. Uzreiz pēc spēles analizējām, kur bija mūsu kļūdas, čaļi paši skatījās un nepazina sevi laukumā. Aizvadījām sliktāko maču sezonā. Tā mums vēl nebija gadījies. Pelnīti zaudējām.”
Par trešo vietu gan komandai pienācās kauss, medaļas un neliela turnīra organizatoru prēmija, bet tas nebija tas, pēc kā brauca vienība.
“Kas būs tālāk, vēl nezinu,” bilst treneris, vaicāts par nākotni. Koronavīrusa izraisītās pandēmijas dēļ viss lielākoties ir uz pauzes. Tomēr gan Ļvivas klubs viņu labprāt redzētu galvenā trenera postenī arī nākamajā sezonā, gan ir bijušas sarunas arī ar citu valstu vienībām par to vadīšanu galvenā trenera amatā.
Pagājušā gada Eiropas čempionātā daudziem negaidīti Krastiņa vadītā Ukrainas valstsvienība nospēlēja ļoti labi, iekļūstot ceturtdaļfinālā un nodrošinot vietu nākamo meistarsacīkšu finālturnīrā bez kvalifikācijas spēlēm. Tikmēr Latvijai, ja nekas nemainīsies koronavīrusa dēļ, vasaras beigās priekšā ir atlases turnīrs ar Spāniju, Moldovu un Kipru grupā.
“Spāņi ir bīstami. Viņi var savākt labu izlasi,” par Latvijas izlases pretiniekiem grupā saka Krastiņš. “Ar moldāviem spēlējām četras pārbaudes spēles pirms diviem gadiem. Viņi atbrauca ļoti ambiciozi, bet aizbrauca bez nevienas uzvaras. Nedomāju, ka divu gadu laikā kaut kas ir ļoti mainījies, un pēc tā, ko es redzēju, Latvijai noteikti ir pa spēkam apspēlēt moldāvus. Spānijas izlase var spēlēt labi, ar viņiem būs grūtāk, bet iespējas viennozīmīgi ir arī pret spāņiem.”
Ar Ukrainas izlasi Krastiņu vēl saista līgums līdz gada beigām.
“Man bija vienošanās ar Ukrainas federāciju līdz olimpiskā cikla beigām, jo, kad sākām kopdarbu, nezinājām, ka līdz olimpiskajai kvalifikācijai nemaz netiksim,” stāsta treneris. “Ukrainā līgumi katru gadu tiek pārslēgti, un šobrīd tas būtībā nozīmē, ka gada beigās sadarbība būs beigusies – līgums ir līdz 31.decembrim.”
Vai būs turpinājums izlases rindās, rādīs laiks, jo pārceltas ir arī Eiropas Zelta līgas sacensības, un pagaidām CEV nekādus mājienus nav devusi, kad un vai turnīrs varētu notikt.
“Visi klusībā cer, ka lai vai kādā formātā, bet Zelta līga būs, vienalga – vasaras sākumā, vidū vai beigās,” arī Latvijā dzimušais treneris cer, ka izlašu sacensības šovasar būs.
Ja nenotiek Zelta līgas turnīrs, citu oficiālo turnīru šogad Ukrainas izlasei nav. Spēlētāju loks ir apzināts, bet pagaidām trenēties nav iespējams.
Šobrīd Krastiņš beidzot bauda to, kā ir pietrūcis pēdējos četros gados, kad viņš burtiski bez apstājas ir bijis volejbolā, – pavada laiku ar ģimeni un auklē mazdēlu. “Esmu aukles palīgs,” komentē treneris.
Kā spēlētājs Krastiņš bija Latvijas spēcīgāko klubu Rīgas “Radiotehniķa” un “Vildoga/Ventspils nafta” rindās, pēc tam spēlējot ārvalstīs, visvairāk – Somijā.
Latvijas izlases sastāvā cēlājs ar 65 spēlēm joprojām ir rekordists aizvadīto oficiālo spēļu skaita ziņā. Viņam ar 62 mačiem seko ampluā brālis Deniss Petrovs.
No 2009. līdz 2016.gadam Krastiņš trenēja Somijas virslīgas klubu Sastamalas “VaLePa”, bet pēdējās četras sezonas strādāja Ļvivā.
