Ik gadu atkritumos izmet miljoniem tonnu nolietoto mēbeļu. Vai ir plāns, ko ar tām iesākt? 4
Sandra Dieziņa, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Koksni kā atjaunojamu resursu plaši izmanto Latvijas mēbeļu rūpniecībā. Taču pat lietotas mēbeles var pārstrādāt otrreizējai izmantošanai.
Mēbeļu pirkšanas mērogs pasaulē ir aptuveni līdzvērtīgs Zviedrijas ekonomikai – pasaulē katru sekundi tiek nopirktas mēbeles par apmēram 18 tūkstošiem ASV dolāru.
Visas pasaules mēbeļu ražošanas industrija šogad saražos mēbeles par apmēram 575 miljardiem ASV dolāru – šai vajadzībai šogad tiks nocirsti apmēram 30 miljoni hektāru meža. Vienlaikus nolietotās mēbeles ir vismazāk pārstrādātais mājsaimniecību atkritumu veids – paralēli 10,5 miljoniem tonnu mēbeļu, kas katru gadu tiek nopirktas Eiropas Savienībā, 10 miljoni tonnu nolietoto mēbeļu tiek izmesti. Pārstrādātas tiek tikai procenta desmitdaļas.
“Lai gan Zaļā kursa ietvaros mēbeļu nozare tieši minēta netiek, tomēr jaunajā Eiropas Savienības Industriālajā stratēģijā, kā arī Latvijas Aprites ekonomikas rīcības plānā ir minēta virkne apstākļu, kas ietekmēs visus ražošanas sektorus, tostarp arī koksnes kā izejvielas pieejamību.
Tas gan nenozīmē, ka vairs netiks ražotas masīvkoka mēbeles vai koka mājas.
Gluži pretēji – mums ir jāgrib vairāk šī dabiskā un dzīvā materiāla ap sevi. Koks ar to ir lielisks, ka to var samērā viegli izmantot vairākkārt, tādējādi būtiski paildzinot tā dzīves ciklu un neatbrīvojot tajā uzkrāto oglekli, kas ir viena no Zaļā kursa vadlīnijām,” tā par Zaļo kursu stāsta Mēbeļu ražotāju asociācijas Latvijā izpilddirektore Ieva Erele.
Rīcības plāna caurumi
Mēbeļu nozarei ir izstrādāts savs Aprites ekonomikas rīcības plāns, kas paredz radīt ilgtspējīgus produktus. Tas nozīmē prasības gan materiālu izvēlei, gan to kvalitātei.
Plāns paredz radīt mazāk kokapstrādes atkritumu, bet vairāk pievienotās vērtības.
Te gan slēpjas viena būtiska lieta – šādi uzstādījumi savukārt nozīmē to, ka arī valsts atkritumu apsaimniekošanas plānā būtu nepieciešamas atziņas par investīciju nepieciešamību, bet problēma ir tā, ka Latvija ir maza valsts un īsta ekonomiska pamatojuma šādām investīcijām nav, jo pietiekami daudz izejmateriāla otrreizējai pārstrādei šeit nav. Tādēļ uzņēmumi, kas nodarbojas ar materiālu pārstrādi, ieved šos materiālus no ārvalstīm, kas rada transporta izmaksas. Ja otrreizējā pārstrāde nelielos apjomos būtu ekonomiski izdevīga, tā jau sen būtu ieviesta, uzsver Ieva Erele.
“Šobrīd otrreizējo materiālu pārstrāde un apstrāde rada izmaksas, kas nav zemas un var radīt papildu izmaksas ražotājiem. Situāciju apgrūtina arī tas, ka nepieciešami testi un pārbaudes, lai pārliecinātos, ka otrreizējai pārstrādei paredzētais materiāls nesatur smagos metālus, radiāciju vai kaitīgās substances, kādas varētu tikt izmantotas materiālu apdarē,” skaidro asociācijas izpilddirektore. Mēbeļu joma līdz šim bijusi samērā maz reglamentēta, nekontrolēta no patērētāja aizsardzības viedokļa, jo Patērētāju tiesību aizsardzības centram un citām organizācijām vienkārši nav resursu tādu veikšanai.
Dod otro elpu
Neskatoties uz teikto, ar mēbeļu pārstrādi Latvijā jau nodarbojas. Viens no uzņēmumiem, kas pārstrādā vecas mēbeles, ir SIA “Kronospan Riga”. Uzņēmums no koksnes atkritumiem ražo kokskaidu plātnes, kuras tālāk tiek izmantotas mēbeļu ražošanā. Kā skaidro uzņēmumā, viens no galvenajiem mērķiem ir maksimāla materiālu atkārtotā izmantošana, radot tiem pievienoto vērtību pārstrādes procesā un veicinot aprites ekonomiku.
Uzņēmuma mērķis ir paplašināt koksnes atkritumu savākšanu Baltijas reģionā, jo pašlaik saņemtais atkritumu daudzums ir nepietiekams ražošanas nodrošināšanai.
Latvijā SIA “Kronospan Riga” var pieņemt pārstrādei līdz pat 200–400 tonnu koksnes atkritumu gadā. Ražošanas process esot tehnoloģiski komplicēts, jo nepieciešams atkritumus attīrīt no metāla, plastmasas, minerāliem un citiem piemaisījumiem, gala rezultātā iegūstot tīru koksnes masu, kas ir izmantojama turpmākajā plātņu ražošanā. Lai nodrošinātu ražošanu, nebīstamie koksnes atkritumi galvenokārt tiek importēti no Skandināvijas valstīm. Skaidu plātnes var ražot tikai no šādiem koksnes atkritumiem, jo gala produktam ir jāatbilst visām ES noteiktajām normām.
Kamēr daļa ražotāju vecās mēbeles jau pārstrādā otrreizēji, tikmēr citi pievērsušies veco mēbeļu uzpirkšanai.
Nule par šādu soli paziņojis starptautiskais mēbeļu un mājsaimniecības preču ražotājs “Ikea”. Līdz decembra sākumam iedzīvotāji savas lietotās mēbeles varēs pārdot apmaiņā pret “Ikea” dāvanu karti. Tiesa, nodot varēs tikai tās mēbeles, kas iegādātas veikalā kopš “Ikea Latvija” atvēršanas brīža.
Kurā virzienā doties
Nolietoto mēbeļu otrreizējā izmantošana ir labs risinājums, tomēr ļoti būtiski saprast atšķirību starp iespējamajiem attīstības virzieniem, norāda I. Erele.
Zemo cenu segmenta mēbeles pēc nolietojuma vairs nesatur tādu vērtību, lai atmaksātos tās pārveidot, ja runājam nevis par nelieliem remontdarbiem, bet gan būtisku produktu pārveidi.
Proti, ekspertu un speciālistu darba izmaksas būs lielākas nekā jaunā produkta vērtība. Tādēļ salīdzinoši zemas kvalitātes mēbeles ekonomiski pamatoti būtu nodot kā otrreizējās pārstrādes izejvielas. Savukārt vidējo un augsto cenu segmentā jau šobrīd mēbeles tiek restaurētas un remontētas.
Tāpat svarīgi būtu, lai Latvijas novadi savās deklarācijās par zaļu novadu iekļautu apņemšanos veicināt zaļo iepirkumu, atbalstot vietējos ražotājus, kā arī iekļautu apņemšanos par iedzīvotāju izglītošanu un skaidrāku izpratni par uzlabotiem un pieejamajiem pakalpojumiem lielgabarīta atkritumu savākšanai no mājsaimniecībām un to nogādei poligonos šķirošanai un otrreizējai pārstrādei.
Tas ļautu mainīt paradumus un palielinātu iespējas sasniegt Zaļā kursa mērķus, nepārliekot visu atbildību tikai uz ražotājiem. Vēl sagaidāms nopietns darbs Eiropas un globālo piegādes ķēžu ietvaros par to, kā sasniegt šos mērķus.
Šobrīd tiek diskutēts par to, ka nākotnē visiem produktiem būtu nepieciešams izstrādāt elektronisko pasi, kas, produktam nonākot otrreizējā tirgū kā pārstrādes materiālam, atvieglotu tā šķirošanu un pārstrādi.
Tomēr tas nerisinātu situāciju ar vēl padomju laikā un deviņdesmitajos gados ražotajām mēbelēm, kā arī daudziem importa izstrādājumiem, uzsver I. Erele.
Restaurēšana un zaļums
SIA “Mēbeļu restaurācija” darbnīcas vadītājs Arnis Kalējs novērojis, ka iedzīvotāji labāk izvēlas iegādāties jaunas mēbeles, nevis restaurēt vecās. Restaurētāju klienti ir šauri specifisks loks: “To izvēlas galvenokārt kolekcionāri, muzeji un tie, kas saprot seno mēbeļu vērtību.”
Interese par vecu mēbeļu restaurāciju augot minimāli, taču tā turas stabilā līmenī. Būtu nepieciešama lielāka sabiedrības izglītošana.
“Daļai cilvēku saprašana par mēbelēm ir sakropļota vēl padomju laikos, kad viss vecais tika izmests. Vajadzētu vairāk izglītot. Tas ir laika jautājums, to nevar iemācīt skolā, bet tas nāk no ģimenes, no audzināšanas,” uzsver darbnīcas vadītājs.
Tiesa, ne visas jaunās rūpnieciski ražotās mēbeles ir paredzētas restaurācijai, nereti tās pat salabot neesot iespējams un to ražošanā neesot nekādas zaļās domāšanas.
“Pārstrāde – tas pats par sevi nenozīmē nekādu zaļumu, jo procesā patērē enerģiju un rada izmaksas. Mūsdienās viss balstās uz ātru patēriņu, lai ātrāk visas preces nolietotos un cilvēki pirktu jaunu mantu. Tieši tur tas zaļums pazūd. Es teiktu – tieši vecu, antīku mēbeļu restaurācija ir zaļā domāšana. Vecās mēbeles kalpo simt gadus, tad tās restaurē, un mēbeles varēs kalpot vēl otrus simt,” pārliecināts Arnis Kalējs.
Pašlaik par restaurāciju kā par biznesu gan esot grūti runāt. Nākotnē varētu pieaugt cilvēku vēlme pēc mēbeļu restaurācijas, taču tas nekad nebūšot plaša patēriņa bizness ne Latvijā, ne ārzemēs.
“Šobrīd visu nosaka nauda, bet jāmaina domāšana, un tas attiecas gan uz patēriņa preču ražošanas pieaugumu, gan ceļošanu, izklaidi un daudzām citām lietām,” uzsver restaurācijas darbnīcas vadītājs. Viņaprāt, nereti zaļuma piesaukšana kļuvusi par modes lietu, ko lieto vietā un nevietā, tāpēc cilvēkiem būtu jāaizdomājas, vai tas, ko viņiem stāsta, patiesībā ir zaļš.
