“Zilā eņģeļa” skandāls: vieni zākāja, citi sauca par labāko filmu, kāda jebkad redzēta 1
Viesturs Sprūde, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pirms 90 gadiem Latvijas iedzīvotājiem darīja zināmu, ka Izglītības ministrijas kinocenzūras kolēģija nolēmusi aizliegt kinoteātros valsts teritorijā demonstrēt citur Eiropā un tāpat ASV ažiotāžu izraisījušo skaņu filmu “Zilais eņģelis” ar līdz tam skatītāju lāgā neievēroto Marlēnu Dītrihu galvenajā lomā.
Mūsdienās šī lente pazīstama kā pasaules kino klasika, kas padarīja tobrīd 29 gadus veco vācu aktrisi Dītrihu, īstajā vārdā Mariju Magdalēnu Dītrihu, par ekrāna zvaigzni.
Filmas pamatā iegūla vācu rakstnieka Heinriha Manna romāns “Profesors Unrāts”. Tas vēstīja par kādu padzīvojušu profesoru, kas neprātīgi iemīlas kabarē dejotājā (Dītrihā), un šī kaislība sagrauj viņa dzīvi.
“Zilā eņģeļa” režisors bija austrietis ar Holivudas pieredzi Jozefs fon Šternbergs. Vācijā filma nonāca uz ekrāniem 1930. gada 1. aprīlī un kļuva tik pieprasīta, ka kinoteātros to demonstrēja trīs mēnešus.
Bija kritiķi, kas to nosauca par “labāko filmu, kāda jebkad redzēta”. Rīgā puritāniskie Izglītības ministrijas cenzori, sanākot 14. oktobrī, turpretī nolēma: “Filmā sastopama brutalitāte, un tā atstāj sliktu iespaidu uz skatītāju.” Turklāt tā “satricina cieņu pret skolotājiem”, proti, jaunā sievietē iemīlējies profesors galu galā pataisa sevi par muļķi. Ko padomāšot jaunieši? Latvija bija pirmā, kurā “Zilo eņģeli” aizliedza, tā izraisot pārsteigumu un sašutumu – filmu iznomāšanas akciju sabiedrība “Ars” nekavējoties pārsūdzēja lēmumu. Darbu varēja uztvert ļoti dažādi – vieni tajā redzēja tikai puskailas dejotājas un uzdzīvi, citi – ļoti pamācošu stāstu. Galu galā tika panākts kompromiss, un novembrī arī latviešu skatītājs drīkstēja noskatīties “Zilo eņģeli”. Tiesa, “apcirptā” veidā.
