Ziņģes, lustes, mandolīnas. CD apskats 0
Daudzi 80. un 90. gados un vēlāk augušie paši tagad darbojas kādā kopā vai arī kļuvuši par ansambļu vadītājiem. Daudzi no viņiem ir skolotāji, kuri lielu daļu ārpusstundu darba velta tradicionālajai kultūrai. Savukārt citi darbojas kultūras centru paspārnē. Eksistē arī ģimeņu ansambļi, kur mazie “laipas izlaipo” līdzi saviem vecākiem vai pieaugušiem līdzbiedriem. Modeļu ir daudz. Bet vadmotīvs viens – pārmantojamība.
Kopš 80. gadiem bērnu kopas ir krietni mainījušās – mainījusies pati sabiedrība. No bērniem, kas kādreiz disciplinēti un pat nobijušies nāca uz skatuves, tagad lielākoties vairs nav ne miņas. Spontanitāte, aizrautība, smaidi vairs nav jāiemāca. Tāpat kā pašpārliecinātība, kas nāk līdzi spējai brīvi muzicēt, dejot, apgūt jaunu instrumentu spēli. Un vēlme iemūžināt kādu darbības laikposmu skaņuplašu – disku formātā. Lielu tiesu no tiem izdod “Lauska”.
Albums “Smukā meitiņ” un “Tarkšķu mandolīnistu” ieraksts nāk klajā kā liels un patīkams pārsteigums – tieši bērni ir tie, kuri reabilitē vēl ne tik sen folkloristu aprindās nievātās ziņģes, kas tika uzskatītas par sliktas gaumes izpausmi, jo ievazājušas tautā sēnalu mūziku no svešām zemēm, no birģeriskās vācu vides un sazin vēl no kurienes. Salkani meldiņi un teksti, nereti dzejiski kroplīgi panti tika ieskatīti par otršķirīgu repertuāru, taču tie dzīvoja savu dzīvi, nereti izkonkurējot seno tradicionālās kultūras mantojumu. Ar interesi un pietāti nelielu daļu no jaunāka, 19. gadsimta beigu un 20. gadsimta, folkloras mantojuma iespēlējuši un iedziedājuši “Tarkšķu mandolīnisti”.
Iecavas “Tarkšķi” vienmēr ir valdzinājuši ar ļoti kolorītu, pilnestīgu skanējumu un tā daudzveidību – dziesmas, dejas, dažādu instrumentu lietojums šajā grupā iet rokrokā ar azartu. “Tarkšķu mandolīnisti” ir grupas jaunākā atvase. Mandolīna jeb, kā 19. gadsimtā tika rakstīts, mandolīne, kas ienākusi no Itālijas, 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta pirmajā pusē Latvijā bija neparasti populāra. Latvijas muzeju fondi glabā fotogrāfijas ar mandolīnistu orķestriem, uzglabātas arī pašas rūpnieciski ražotās un meistaru darinātās mandolīnes. Valdis Muktupāvels savā pētījumā atzīmējis, ka pirmie sludinājumi avīzēs par mandolīnu izgatavošanu Rīgā parādījušies vēl 18. gs. beigās. Nelielais instruments drīz izmantots gan orķestros, gan karavīru vidē, gan ballīšu ansambļos.
“Tarkšķu” jaunieši klausītājiem ceļ priekšā instrumentālu un vokāli instrumentālu versiju buķeti ar repertuāru no Zemgales. Tas atlasīts Latviešu Folkloras krātuvē, smelts no Jēkaba Graubiņa “Grievaltas dziesma lizdas” un Jurjānu Andreja “Latviešu tautas mūzikas materiāliem”, bet apdarinājusi to kopas vadītāja Kristīne Karele. Leijerkastnieks, veca meita, brūtes un brūtgāni, Kārļa un Annas aizkustinošais mīlas stāsts, visādas kadriļas ierauj vitālā noskaņu karuselī un raisa smaidu, kas vismaz manā sejā nenozuda līdz albuma skanējuma beigām. Nekādas banalitātes, vien mazliet veselīgas ironijas un vārdi, kurus jaunieši ar patiku izgaršo. Ieraksta dizainā izmantotas fotogrāfijas ar ansambļa dalībniekiem stilizētos 20. gadsimta sākuma pilsētas bērnu tērpos, bet bukletā publicētie dziesmu teksti papildināti ar informāciju par teicējiem un avotiem.
Arī Ropažu novada “Oglīte” (vadītāja Ligita Šreibere) ir tikusi pie sava tradicionālās folkloras albuma. “Oglīte” cēlusies no Zaķumuižas “Pērkonīša”, kas dibināts 1989. gadā. “Pērkonītis” pieauga, un veidojās jauna dalībnieku paaudze, kurā darbojas bērni un jaunieši no septiņu līdz divdesmit gadu vecumam. “Oglītes” dalībnieki, līdzīgi citu kopu bērniem, apgūst instrumentus – kokli, stabuli, vijoli, un arī viņiem nav gājusi secen mandolīnu mode (jo folkloras kustībā ir savi modes viļņi). Laika maiņas skārušas instrumentu lietojuma apmērus – pirms gadu desmitiem tikai retais bērnu grupu dalībnieks ņēma rokās vijoli vai kokli. Tagad mēģina daudzi, un tas paplašina bērnu darbības amplitūdu, neaprobežojoties tikai ar dziedāšanu vai dejošanu vien. Turklāt “Oglītes” dalībnieki spēj būt lieliski solisti – dziesmu teicēji.
