Annika Jagandere: Zviedrija – 25 gadi Eiropas Savienībā 1
Tā kā briti ir oficiāli pametuši ES, pieaug pieprasījums pēc tādām valstīm kā Latvija un Zviedrija. Breksits nozīmē, ka gan Latvija, gan Zviedrija ir zaudējušas ciešu sabiedroto. Līdzsvars Eiropas Savienībā mainījies, un tas liek mums būt aktīvākiem un ambiciozākiem.
Dažas lietas ir tikpat daudz mainījušas manu valsti kā 1994. gada referendums, kas deva zaļo gaismu Zviedrijai pievienoties Eiropas Savienībai. Jau 25 gadus esam dalībvalsts. Tas ir piemērots brīdis, lai paskatītos gan mazliet pagātnē, gan uz priekšu nākotnē par to, ko dalība mums ir nozīmējusi.
Vispirms, raugoties uz pašreizējo situāciju, ir viegli pamanīt, ka, piemēram, tas, kas reiz bija mazliet viltīgi iesaukts par “ES jautājumu”, ir pilnīgi izzudis no Zviedrijas darba kārtības. Šodien gandrīz visi mūsu dalību ES uzskata par pašsaprotamu. Tieši tāpat kā, manuprāt, arī Latvijā pēc 15 gadu dalības.
Skaidrs, ka laika gars ir mainījies. Jaunie zviedri, tieši tāpat kā jaunie latvieši, var ērti izvēlēties strādāt krodziņā Dublinā vai studēt Spānijā. Iespēja iedzīvoties, kur vien vēlies – ar tādām pašām tiesībām kā šīs valsts pilsoņiem –, bija brīvības reforma.
Mūsu rūpniecība parāda, cik svarīgs ir ES vienotais tirgus. Gan Latvijai, gan Zviedrijai, kas lielā mērā paļaujas uz eksportu, ienākumi no vieglākas un paplašinātas tirdzniecības, protams, nodrošina mūsu valstu augošo labklājību.
Bet runa ir arī par citu ko. Ar demokrātiskas ES palīdzību mēs radām priekšnoteikumus daudzām lietām, ko viena valsts pati nespēj paveikt, – apturēt klimata pārmaiņas, nosargāt drošību un stiprināt ekonomiku.
Dalība ES ir labi iesakņojusies sabiedrībā – gan Zviedrijas parlamentā, gan starp cilvēkiem. Ne vienmēr tā bija. Dažas partijas Riksdagā strīdējās par ES pamešanu, bet nu tās viena pēc otras maina savu nostāju. Daudzus gadus dalība ES tika uzskatīta par potenciālu draudu Zviedrijas senajām neitralitātes un nepievienošanās tradīcijām. Berlīnes mūra krišana mainīja Eiropas drošības attīstības gaitu, galu galā padarot dalību ES par reālu iespēju pat Zviedrijai.
Kā dalībvalsts mēs esam centušies panākt pārmaiņas. Viens no piemēriem ir tas, kā Zviedrijas pirmās prezidentūras laikā 2001. gadā uzņēmāmies iniciatīvu direktīvu pieņemšanā, kas ES pilsoņiem dod tiesības piekļūt lielākajai daļai ES Parlamenta un Komisijas sagatavoto dokumentu, tādējādi padarot ES daudz pārredzamāku nekā iepriekš. Eiropas ķīmisko vielu politika ar vairāk nekā 40 tiesību aktiem lielā mērā ir arī Zviedrijas centienu rezultāts. Mēs nelokāmi strādājām, lai atbalstītu Baltijas valstu dalību ES un kopā ar Poliju uzsākām Austrumu partnerību, kas tikko atzīmēja savu 10. gadskārtu. ES komisāre Sesīlija Malmstrēma desmit gadus bija spēcīga un skaidra brīvās tirdzniecības aizstāve.
Nav šaubu, ka 25 gadu dalība savienībā Zviedrijas sabiedrību darījusi spēcīgāku. Tā ir devusi mums vairāk darba vietu un labāku vidi. Tomēr ir jāpaveic daudz vairāk darba, lai ES varētu turpināt būt līdere, piemēram, pārejā uz zaļo ekonomiku vai arī attiecībā uz politiku, kas rada vairāk labu darbavietu, un lai ES balsi padarītu vēl labāk sadzirdamu pasaulē.
Bet ir arī daži negaisa mākoņi virs mūsu galvām. ES, kas gan Latviju, gan Zviedriju atzina par dalībvalstīm, ir demokrātijas savienība. Tā tam jāpaliek. Mūsu Eiropas sadarbības pamatā ir kopīgas brīvības, vienlīdzības, tolerances un cilvēktiesību vērtības. Lai dalībvalstis spētu uzticēties viena otrai, būtiska ir neatkarīga tiesu vara – sadarbībai ir nepieciešama uzticība. Uzticības trūkums mazina vēlmi uzņemties ekonomiskas saistības. Investoram ir jāspēj uzticēties tās valsts tiesu sistēmai, kurā tas ir gatavs tērēt savu naudu.
Tagad, kad Apvienotā Karaliste 31. janvārī oficiāli pameta ES, Eiropas sadarbība neizbēgami ir iegājusi jaunā posmā. Tajā pašā laikā breksits ir radījis lielāku pārliecību par to, cik vērtīgi būt savienības sastāvā. Es jūtu, ka jebkurā ES galvaspilsētā ir ļoti maza vēlme sekot Lielbritānijas piemēram.
Šajā 25. gadadienā varētu uzdot jautājumu kāda Eiropa būtu bijusi bez ES? Es uzskatu, ka tas būtu bijis kontinents ar vēl lielāku sajukumu un sašķeltību, kad politiskās un ekonomiskās intereses tiktu brutāli izspēlētas viena pret otru un kad būtu daudz grūtāk panākt kopīgu rīcību.
ES nodrošina instrumentus mūsu valstīm, lai mēs varētu pārvaldīt mūsu dažādās intereses un veicināt mūsu kopīgās intereses. Dažreiz rezultāts nāk tikai pēc ilgām un apnicīgām sarunām. Taču nav labāka veida, kā meklēt kopīgu izpratni un kopīgus risinājumus. Tas ir ceļš, ko gan Latvija, gan Zviedrija ir apņēmušās iet. Es ticu, ka arī nākamajos 25 gados tas mums visiem labi kalpos.
