Mobilā versija
+2.9°C
Elizabete, Betija, Liza, Līze
Svētdiena, 19. novembris, 2017
2. novembris, 2017
Drukāt

Mūziķi “privatizēs” himnu? (5)

Foto - Timurs SubhankulovsFoto - Timurs Subhankulovs

Edgars Račevskis Mežaparka Lielās estrādes pārbūves gaitas apskatē šoruden.

Latvijas Zinātņu akadēmijas (LZA) sasauktais konsilijs, kas vakar sprieda par Latvijas valsts himnas atskaņošanas praksi, tā arī nenonāca pie vienota viedokļa faktiski nevienā no pieciem izvirzītajiem jautājumiem, izņemot to, ka himna ir valsts simbols, pret kuru jāizturas ar pienācīgu cieņu.

Jautājumu par valsts himnas “Dievs, svētī Latviju” atskaņošanas praksi un tās radīto apdraudējumu konsilijam iesniedza diriģents Edgars Račevskis, kurš sacīja, ka šim jautājumam pievērsies, jo “daudzkārt sabiedriskos pasākumos izskanējusi neapmierinātība ar himnas skanējumu”. Izvirzītas bija kopumā piecas problēmas: tas, ka himnai ir divas daļas, kas atkārtojas, taču nereti tiek izpildīta tikai viena daļa vai arī tās netiek atkārtotas; tas, vai himnas otrajā daļā jābūt paaugstinātai ceturtai pakāpei; vai pieļaujams viena cilvēka – solista – dziedājums; vai, izpildot himnu, tiek ievērotas valodas un pareizas, perfektas runas likumības, kā arī tas, vai būtu jānosaka precīzs metronoma laiks.

Klausoties ekspertus, starp kuriem bija gan kordiriģentu un muzikologu, gan Latvijas Nacionālā kultūras centra, Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM), mūzikas skolu pārstāvji, kā arī rakstnieki un žurnālisti, jāsecina – galvenie iebildumi ir par himnas atskaņošanu publiskos pasākumos, īpaši pirms sporta spēlēm un sacensību apbalvošanas ceremonijās. Proti, nereti himnu dzied solisti, mainot tās skanējumu no autora Baumaņu Kārļa ieceres uz džezisku vai kādu citu modernu aranžējumu, tāpat himnas panti bieži tiek atskaņoti tikai vienreiz, kaut arī paredzēts katru no tiem atkārtot.

Kordiriģenti konsilijā diskutēja pamatā par muzikāli teorētiskiem jautājumiem, kas cilvēkiem bez muzikālas izglītības var šķist nesvarīgi vai arī atklāti mulsinoši, piemēram, par to, kādā toņkārtā himnu dziedāt, un par to, vai tās otrajā daļā izmantojama paaugstinātā ceturtā pakāpe. Vienlaikus teju katrs runātājs atgādināja, ka runa ir tikai un vienīgi par publisku izpildījumu svinīgos gadījumos, nekādā veidā neierobežojot katra Latvijas pilsoņa tiesības Baumaņu Kārļa rakstīto tautas lūgšanu dziedāt privātā lokā. Vairāki konsilija dalībnieki, arī diriģents Jānis Erenštreits, atgādināja un uzsvēra, ka nekādā gadījumā nedrīkstētu sodīt par himnas neprecīzu muzikālu izpildījumu, jo ne visiem piemīt muzikālā dzirde.

Toties pārmetumus izpelnījās Izglītības un zinātnes ministrija (IZM), kas, pēc kordiriģenta un Saeimas deputāta Arvīda Platpera (“No sirds Latvijai”) domām, pievērš nepietiekamu uzmanību mūzikas stundām skolās, turklāt valsts himna nav iekļauta mācību grāmatās, tādējādi audzēkņiem pat nav iespējas skolā apgūt pareizu himnas skanējumu. IZM valsts sekretāra vietnieks Edgars Severs gan uz pārmetumiem atbildēja, ka ir noteikts – himnai, tāpat kā Valsts prezidenta portretam, katrā skolā jāatrodas labi redzamā, cieņpilnā vietā. Saeimas deputāts no Latvijas Reģionu apvienības frakcijas Ivars Brīvers informēja konsilija dalībniekus, ka likums “Par Latvijas valsts himnu” šobrīd ir atvērts, plānojot tajā paaugstināt sodu par “klaju necieņas izrādīšanu himnai”. Severs pauda bažas, ka pārmēru cītīgi ierēdņi varētu sākt sodīt arī par nepareizā toņkārtā izpildītu himnu, jo likumā esot plānots iestrādāt punktu par administratīvo atbildību nepareiza izpildījuma gadījumā.

Savukārt kordiriģents Juris Kļaviņš, salīdzinot Baltijas valstu tradīcijas himnas atskaņošanā, atzina, ka Latvijas un Lietuvas turēšanās pie daudzbalsības ir labskanīgāka salīdzinājumā ar Igaunijas ieviesto unisona dziedājumu, un piebilda, ka būtu jānosaka, kādos gadījumos himna obligāti atskaņojama daudzbalsīgi un kad – unisonā.

Konsilijam iesniegtajā pieteikumā arī norādīts, ka Kultūras ministrijai jānodrošina augsti profesionāli ieraksti, un nozīmīgu pasākumu organizatoriem himnas atskaņošanai jāizmanto tikai tie. Interesanti, ka 2003. gadā šādi ieraksti – 18 dažādas versijas dažādiem izpildītāju sastāviem, kā vokālas, tā instrumentālas – jau tikuši ierakstīti, pauda muzikologs Arnolds Klotiņš, kurš arī nodeva ierakstus Raitai Karnītei. Tādējādi jautājumi, par kuriem vakar sprieda LZA konsilijs, jau reiz tikuši profesionālā līmenī – pazīstamo kordiriģentu Imanta un Gido Kokaru vadītajā darba grupā – risināti.

Diskusijas rezultāti tikšot apkopoti “Konsilija slēdzienā” un nodoti valsts atbildīgajām institūcijām, ekspertiem, plašsaziņas līdzekļiem un publicēti “Zinātnes Vēstnesī”. Jāpiebilst, ka iepriekšējais Latvijas Zinātņu akadēmijas Humanitāro un sociālo zinātņu nodaļas rīkotais ekspertu konsilijs “Vai IV Atmoda ir iespējama?” notika 31. maijā. Tā slēdziens tika gatavots vairāk nekā mēnesi.

Pirms konsilija daudzi sociālo tīklu lietotāji, uzzinot par šīs sanāksmes tēmu, bija neizpratnē un sarkastiski vērtēja, kā “nepareizi” dziedošie tiks sodīti. “Mums tagad ir komisija, kas izvērtēs, kā cilvēkiem pareizi dziedat himnu jeb es jūs piespiedīšu mīlēt Raini!” “Lūk, šis ir izcili – pat never muti vaļā, ja neproti pareizi dziedāt himnu. Solists, kurš parāda priekšā – arī neder.” “Es gribēšu redzēt, kā šo ieviesīs un sodīs. Jūsu vīriešu korim nebija paaugstināta 4. pakāpe – sods 500 eiro.” “Kāpēc nebija precīzs metronoma laiks? 3 mēneši spaidu darbos kūdras raktuvēs?” prognozēja tvitera lietotāji.

Ironiski, ka pašas LZA izplatītajā informatīvajā materiālā pirms konsilija himnas nosaukumā pazudis komats, tādējādi visai būtiski mainot tā nozīmi…

Pievienot komentāru

Komentāri (5)

  1. Latvijas himnu autors viennozīmīgi veltījis latviešu tautai kā svētumu lietojamu un glabājamu, tātad mūsu pienākums ir cienīt šo senču mantojumu un respektēt.
    Šī nav tā reize, kur padižoties ar “interpretācijas mākslu ” vai uzspiest kāda vēlamās ambīcijas.

  2. Kā lai atpelna algas pielikumus, bezjēdzīgā salmu kulšanā.

  3. Nekur citur pasalé nav tik slimíga attieksme pret valsts simboliem.Patriotisma límenis gan ir nesalídzinàmi augstàks.

  4. Matu skaldīšana. Ja nav ko darīt , lai iet rakt grāvjus būs lielāks labums.

  5. Kāda mums Kultūras ministrija, tāda kultūra un tās algotie darbinieki.

Draugiem Facebook Twitter Google+