Pirms 790 gadiem, 1225. gada 1. decembrī, Vācijas ķeizars Indriķis V piešķīra Livonijas bīskapam Albertam viņa lūgtās tiesības uz lībiešu zemēm un citām mūsdienu Latvijas un Igaunijas teritorijas daļām.

Lasītākie

Tārps, fekālija vai dupsis? Pirms dod vārdu savam bērnam, padomā vēlreiz: lūk, ko šie populārie vārdi nozīmē citās valodās 2

Kas tāds Krievijas-Ukrainas karā noticis pirmo reizi: Zelenskis nāk klajā ar paziņojumu, kas sašūpojis kara gaitu

Draudi ir tuvu: Rietumu izlūkdienesti brīdina, kad pasaulē sāksies vēl viens karš

Lasīt citas ziņas

Baltijas kolonizācija ieguva juridisku pamatu. Bīskaps Alberts drīkstēja būt šīs zemes valdnieks, kalt naudu un dibināt pilsētas. Formāli viņš skaitījās Vācijas ķeizara vasalis, taču tā izrādījās tīrā formalitāte. Neviens Rīgas arhibīskaps nekad neapmeklēja nevienu ķeizara vasaļu sanāksmi. Alberts bija iecerējis, ka tieši Rīgas arhibīskaps būs visu Livonijas zemju kungs un viņam pakļausies arī krustneši – ordeņbrāļi. Dzīvē gan izrādījās, ka ordenis nebūt negrasās atzīt arhibīskapa virsvadību. Turpmākie pāris gadsimti pagāja niknās diplomātiskās un pat militārās cīņās starp arhibīskapiem un ordeni par to, kurš būs noteicējs Livonijā un kungs Rīgā.