1516. gada 29. marts 0
Pirms 500 gadiem, 1516. gada 29. martā, Venēcijas republikas valdība dodža Kristoforo Moro personā izdeva dekrētu, saskaņā ar kuru ebrejiem tika ļauts dzīvot tikai pilsētas Kanaredžio rajona Geto salas kvartālā. Lēmums palika spēkā līdz 1796. gadam, kad Venēciju iekaroja Napoleons.
Aptuveni hektāru lielo Geto salu ar pārējo pilsētu saistīja divi tilti. Salas vārda izcelsme ir neskaidra, taču uzskata, ka tā venēcieši saukuši metāllietuves, kas tur agrāk atradušās. Kopš 16. gadsimta arī citur Eiropā vārdu “geto” sāka lietot kā apzīmējumu noslēgtai teritorijai, kurā dzīvo kāda sociāli vai etniski ierobežota ļaužu grupa. Venēcijas ebreji, lai arī dzīvoja nošķirti, tomēr baudīja visas Venēcijas pilsoņu tiesības un varēja justies aizsargātāki par tautasbrāļiem citur. Būdami tirgotāji un kreditori, viņi deva nozīmīgu ieguldījumu republikas ekonomikā. Dodža Moro lēmums izveidot Geto kvartālu tam laikam bija gudrs kompromiss, jo pasargāja ebrejus no iespējamām Romas pāvesta represijām un reizē oficiāli gādāja, lai “ikdienas saskarsme ar jūdiem nekaitē kristiešu dvēseles tīrībai”.
