1819. gada 26. jūnijā. Pamatakmens Sanktpēterburgas rotai 0
Pirms 200 gadiem Sanktpēterburgā likts pamatakmens franču arhitekta Ogista Monferāna projektētajai 101,50 metru augstajai Sv. Īzaka katedrālei, kas joprojām ir viena no augstākajām sakrālajām kupola būvēm pasaulē. Monferāns to veidoja, iedvesmojoties no Parīzes Panteona un Invalīdu nama. Celtniecību pabeidza 1858. gadā.
Savdabīgi, ka šis Sanktpēterburgā bija jau ceturtais Īzaka baznīcas variants. Pirmo pēc cara Pētera I pavēles uzcēla 1710. gadā tuvējās kuģubūvētavas strādnieku vajadzībām.
Septiņus gadus vēlāk nelielā ēka bija pamatīgi nolietojusies un tās vietā pēc tā paša cara rīkojuma uzbūvēja jaunu, pamatīgāku.
1733. gadā baznīcā iespēra zibens un, lai arī to atjaunoja, kļuva skaidrs, ka arī šis dievnams nebūs uz ilgu laiku – purvainā grunts zem tā pamatiem sēdās, turklāt pamatus skaloja arī Ņevas upe. Trešo Sv. Īzaka baznīcu jau attālāk no upes un pēc carienes Katrīnas II rīkojuma ņēmās būvēt 1768. gadā.
Projekta autors bija itāliešu arhitekts Antonio Rinaldi, bet, tā kā celtniecības gaitā projekts īsti ievērots netika, ēka iznāca neproporcionāla un pilsētnieki to atzina par neglītu. Būvi pabeidza 1802. gadā, taču jau 1809. gadā cars Aleksandrs I izlēma, ka tā nekam neder un izsludināja konkursu ceturtajam Īzaka baznīcas variantam. No pirmajiem piedāvājumiem caram neiepatikās neviens. Izsludināja jaunu. Tajā piedalījās arī nesen no Francijas Krievijā iebraukušais, tobrīd vēl jaunais arhitekts Monferāns. Viņš sagatavoja 24 skices, no kurām Aleksandrs I izvēlējās to, kuras realizāciju mūsdienās arī apbrīno Sanktpēterburgā iebraukušie tūristi.
