Pirms 170 gadiem Sabiles pagasta “Dzirspalvju” māju saimnieka ģimenē piedzima latviešu dzejnieks un filologs Jēkabs Lautenbahs, kā autors biežāk pazīstams ar pseidonīmu Jūsmiņš un arī citiem segvārdiem. Lautenbaha daiļrade dēļ naivās, romantiskās jūsmas, pseidofolklorisma un pseidovēsturisma gan nav ierakstīta latviešu literārajā mantojumā “zelta burtiem”, tomēr 19. gadsimta 80. gados viņš bija viens no pamanāmākajiem latviešu tautiskās kustības darbiniekiem, literatūrvēsturniekiem un tautas garamantu vācējiem. Turklāt profesors Lautenbahs bija pirmā latviešu literārā žurnāla “Pagalms” redaktors (1881 – 1882), darbojās arī žurnālā “Rota”, bija mācībspēks Tērbatas universitātē, kur jaunībā studēja teoloģiju un filozofiju, un pēc tam mācīja Latvijas Universitātē. Kamēr 1888. gadā nebija iznācis Andreja Pumpura “Lāčplēsis”, arī Lautenbaha sacerējumiem bija nozīme intereses veicināšanā par latviešu senatni. Mēģinājums pārspēt “Lāčplēsi” ar analogas ievirzes darbu “Niedrīšu Vidvuds” gan cieta neveiksmi. Interesanti, ka Lautenbahs-Jūsmiņš arī 80 gadu vecumā turpināja rakstīt ar zoss spalvu. Iespējams, tolaik viņš bija palicis vienīgais no latviešu literātiem, kas tā rīkojās. “Tās metāla spalvas drīz rūsē. Nekāda labuma no tām. Bet ar šo var izvilkt burtus, kādus tik vēlies. Tikai man tā roka labi neklausa,” viņš skaidroja “Jaunākajām Ziņām” 1927. gadā.