1869. gada 11. jūnijā. Kaitēkļu uzlidojums Latvijas mežiem 0
Pirms 150 gadiem “Latviešu Avīzes” par meža kaitēkļu savairošanos: “Vairāk kādus 10 gadus atpakaļ svešs tauriņš, par “nonni” nosaukts, uznāca mūsu mežiem, un šo noņņu kāpuri gruntīgi nopostīja mūsu skaistākos priežu mežus. Prūšos, Krievzemē, Leišos un mūsu Baltijas gubernijās tāds nonnes nopostīja daudz miljonus pūrvietu meža.
Lai gan tie postītie meži ar visu spēku tika nocirsti un pārdoti, tomēr vēl daudz 1000 kubikasis mūsu gubernijās stāv nepārdotas. Tagad tās nonnes pie mums gan sākot izzust, bet atkal jauni postītāji uznākot mūsu mežiem, jo briesmīgi par tiem veciem. Dažādi krijas vaboļi jeb mizas kukaiņi, kas līdz šim gan mūsu mežos dažkārt tika atrasti, pērnajā sausā un karstā vasarā tik pārliecīgi vairojušies, ka tagad ar visu spēku viņiem jāiet virsū, ka lai mūsu meži vēl vairāk netiktu izpostīti.”
Ņemot vērā situāciju, Kurzemes un Vidzemes guberņu vadības deva norādi, ka visi priedes koki un materiāli, kas atstāti žūt mežā, ir nolobāmi, bet mizas sadedzināmas. Kaitēkļu savairošanās vietās pavasarī un rudenī mežu sausākajās dienvidu pusēs ieteica nocirst atsevišķas priedes “par ķeršanas kokiem”.
Proti, bija jāpagaida, kamēr tajās salien mizgrauži, koki jānoloba un mizas jāsadedzina. Visi “krijas vaboļu” jau skartie koki arī bija cērtami, nolobāmi un mizas sadedzināmas, jo “koki, no tiem krijas vaboļiem aiztikti, vairs neatspirgs”. Pamācības pēdējais punkts: “Visi tie putni, kas ēd kukaiņus, kā dzeņi, dzilņas un visi dziedātāju putni jātaupa, cik vien iespējami.”
