Pirms 130 gadiem, 1884. gada 31. janvārī, Vecpiebalgas Kakaišos zemnieku ģimenē piedzima pirmskara Latvijā tik iecienītais dzejnieks un prozaiķis Antons Austriņš.

”Savdabīga, dziļi oriģināla personība, rakstnieks ar dziļu dabas, cilvēku dvēseles izjūtu un izpratni,” tā tolaik rakstīja. Lasītāju iemīļoti bija viņa stāsti, īpaši bērnības atmiņām veltītais ”Puiškāns”, kas pirmo reizi izdots 1931. gadā. Laikabiedri bieži uzsvēra Austriņa raibo dzīves gājumu. Jau 16 gadu vecumā viņš bija sācis darboties publicistikā, strādājis par skolotāju. 1905. gada 13. janvāra demonstrācijas laikā Rīgā Daugavmalā Austriņu sašāva kājā. Ievainojuma sekas vēl ilgi par sevi atgādināja, bet 1906. gadā jaunekli jau apcietināja, apsūdzot par politisku slepkavību. Uz laiku atbrīvots, viņš aizbēga uz Somiju, kur 12 gadus pavadīja, slēpjoties ar svešu vārdu. Dzejojis, kā žurnālists rakstījis latviešu presei. Stingri rakstniecībai, atmetot žurnālistiku, Austriņš pievērsās 1923. gadā. Mūža laikā literāts sarakstījis ap divdesmit grāmatu un vairāk nekā desmit tulkojumu.