1889. gada 11. aprīlī. “Maizes kulīšu” problēma 0
Pirms 130 gadiem laikraksts “Baltijas Vēstnesis” ievadrakstā konstatē: “Latviešu laikraksti gan jau dažkārt norādījuši uz to, cik derīga un teicama laukskolās ir tā sauktā kopēdināšana. Tomēr tā tikai retumis ieviesta un vecās “maizes kulītes” ar vienu vēl valda skolu lielajā vairumā.
Un taču šī ēdināšana no maizes kulītēm trejādā ziņā pavisam atmetama, proti: saimniecības, veselības un audzināšanas ziņā. (..) Ēšanas laiks pienācis. Grūti nākas novērst lielo burzu un troksni, kas izceļas, bērniem steidzoties un spiežoties pie savām tarbiņām, kuras noglabātas šur tur, lādītēs un skapīšos. Ne allaž var skolotājs pa visu ēšanas laiku būt klāt, bet, arī viņam klāt esot, nav novēršams, ka mazie saimnieki un mazās saimnieces aiz neveiklības vai aiz pārgalvības veltīgi neiztērētu, nepazudinātu labu tiesu ēdamā.
Bez tā es nevienā laukskolā neesmu atradis patiesi derīgas telpas, kur uzglabāt maizes tarbas, ēdamam nedēļas laikā nesamaitājoties, sevišķi siltā laikā. (..) Jāpiemin arī, ka tā saimniekojot, samaitājas gaiss, kurās ēd.
Ieejot tādā telpā, tūliņ sitas pretī riebīga, skāba smaka, kura ceļas no pūstošām ēdiena atliekām. Paslēptās vietās, kā aizkrāsnis, aiz un zem skapjiem un citur, atrod, kad tās laikmetiem pamatīgi izmeklē, gan maizes garozas, siļķes asakas, ādiņas un tamlīdzīgas lietas, kuras bērni tur sametuši. (..) Var gan teikt, ka maizes tarbas pēc sava satura tikpat dažādas, cik bērnu vecāki izšķiras pēc bagātības.
Tikai kopēdināšanu ievedot minētie ļaunumi zudīs. Visi bērni – bez izņēmuma – dabun vienādu un veselīgu ēdienu.”
