1890. gada 7. februārī. Par ekoloģisko situāciju 0
Pirms 130 gadiem “Dienas Lapa” par situāciju Voleru tuvumā: “Priekš kādas nedēļas vairāki volerieši, kam Iļģeciemā jāiegādā pārtika, tā arī daži strādnieki, kas nāk no Iļģeciema šejienes fabrikā strādāt, sāka kurnēt, ka gar cementfabriku
Spilves pusē nemaz neesot iespējams garām paiet, jo liels gabals vajagot iet ar saņemtu degunu, tik briesmīgi tur smirdot.
Papriekšu tādām runām negribēju ticēt. Turēju par neiespējamu cementfabrikas cienījamo direkciju apvainot, ka tā traucētu brīvu satiksmi starp Voleriem, Bolderāju un Rīgu, bet 5. februārī par lietas patiesību dabūju pats pārliecināties.
Dienvidu vējam pūšot, jau kādu pusversti gājēju pārņem savāda nepatīkama smaka, tā ka gribot negribot vajaga degunu turēt cieti, bet cik tālu lai iet ar aizturētu degunu bez atpūšanās!?
Vai cementfabrikas valde labāki savus atejamo vietu netīrumus nevarētu likt izvest tādā vietā, kur nebūtu publikai par mokām; tādējādi var iznākt, ka tikko influenca (gripa) beigusi ļaudis mocīt, tūlīt cementfabrika to iesāk un pēdīgi vēl var izcelties kāda lipīga slimība.
Būtu ļoti vēlams, ka tas tiktu ievērots un cementfabrikas direkcijai uz priekšu šādu darbošanos aizliegtu.”
Jāatzīmē, ka Voleri, kurus tad apdzīvoja lielākoties kuģu krāvēji jeb tā saucamie štaueri, tolaik bija patstāvīgs pagasts ar muižu centrā, nepilnu tūkstoti iedzīvotāju, savu skolu un samērā plašām teritorijām Daugavas kreisajā krastā.
