Pirms 130 gadiem pasaulē nāca latviešu noveļu meistars un pasaules šedevru tulkotājs Jānis Ezeriņš 3
Viesturs Sprūde, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
1891. gada 9. aprīlī. Anekdotiskās noveles meistars
Pirms 130 gadiem Biksēres (Sarkaņu) pagasta “Beiros” saimnieka ģimenē dzimis latviešu noveļu un īsprozas meistars, vairāku pasaules literatūras šedevru tulkotājs Jānis Ezeriņš.
Viņa darbiem raksturīgs groteskums un reizē psiholoģisks smalkums, nereti absurda iezīmes. Daudzu Ezeriņa noveļu pamatā ir anekdotiski notikumi, kurus autors noskatījis dzīvē un krājis.
Viņš pats reiz izteicies, ka “bez anekdotes neiet”. Literātam ražīgākais bija 20. gadu sākums.
Tad, spītējot progresējošai slimībai, viens pēc otra iznāca pieci noveļu krājumi. Kad talantīgais rakstnieks 1924. gadā tuberkulozes dēļ aizgāja mūžībā, literāts un žurnālists Rihards Valdess (Bērziņš) “Ilustrētajā Žurnālā” rakstīja:
“Mums ir mīļi Ezeriņa stāsti, bet pats viņš nebija vēl apmierināts ar sasniegumiem, tie bija priekš viņa tikai “stāsti īsam laikam”.
Tos viņš uzmeta, gandrīz rotaļādamies, kā tēlnieks, kurš veido no nelieliem māla gabaliem atsevišķus motivus, sapņodams par lielu, monumentālu darbu.
Bet Ezeriņš sapņoja par lielāku darbu, par “Latvijas Tili Pūcesspieģeli” – kā viņš pats to darbu apzīmēja. Šim darbam Ezeriņš bija sakrājis daudz vielas.”
Runa ir par romānu “Pičs Kublenieks”, kas vēstītu par latviešu tautas anekdotēs sakņota varoņa gaitām. Iecerētais lielformāta darbs palika tikai uzmetumos.
Jāatzīmē, ka Jānis Ezeriņš tulkojis latviešu valodā nozīmīgus darbus – Oskara Vailda “Doriana Greja ģīmetne”, Stendāla “Sarkanais un melnais”, Džovanni Bokačo, Moljēra sacerējumus, vecfranču teiku “Okasēns un Nikoleta”.
