1919. gada 10. janvārī. Sarkanais terors Latvijā 0
Pirms 100 gadiem Rīgā sāka darboties Pētera Stučkas lielinieku režīma revolucionārais tribunāls.
Vēl 1918. gada 18. decembrī lielinieku aktīvisti tādu surogāttiesu jau bija ieviesuši Vecgulbenē, taču tad vēl bija runa par spontānu rīcību, ne organizētu terora sistēmu. Tāda parādījās janvāra sākumā, kad Stučkas valdība izdeva tribunālu darbību reglamentējošus noteikumus un dekrētus.
Viens no pirmajiem upuriem bija Cēsu tirgotājs un sabiedriskais darbinieks Andrejs Kampe – vīrs, kurš no pirmās dienas bija ticējis Latvijas valstiskumam, ziedojis Pagaidu valdībai un Cēsu rotai. Cēsu revolucionārais tribunāls viņam piesprieda nāvessodu, ko izpildīja naktī uz 10. janvāri.
Nāvessoda pamatojumā tā arī ierakstīja: “Par politiska rakstura nodarījumu; apvainots par ziedojumu vākšanu un lielākas naudas summas (5000 rubļu) nodošanu Latvijas Pagaidu valdībai.”
Turklāt Kampe, būdams Cēsu luterāņu draudzes priekšnieks, bija atteicies atdot lielinieku aktīvistiem baznīcas atslēgas, lai dievnamā varētu rīkot mītiņus. To tribunāls klasificēja kā “kaitniecību”.
Rīgas revolucionārais tribunāls lielinieku varas mēnešos izskatīja ap 2000 lietu un piespieda 600 nāvessodus. Visnežēlīgākais tomēr skaitījās Vecgulbenes jeb Malienas tribunāls – tas sēdes noturēja vietējā baznīcā un pastāvēšanas laikā piesprieda 152 nāvessodus, no kuriem 122 paspēja izpildīt.
Parasti nāvessodu piesprieda par politiska rakstura nodarījumiem. Kopumā sarkanā terora gaitā tika noslepkavoti vairāk nekā 5000 dažādiem sociālajiem slāņiem, ne tikai “buržuāzijai”, piederīgu cilvēku.
