1919. gada 16. aprīlī. Aprīļa pučs Liepājā 1
Pirms 100 gadiem vācbaltu virsnieku un muižniecības pārstāvju “Dzimtenes frontes karaspēka drošības komiteja”, izmantojot barona Hansa fon Manteifela komandēto landesvēra triecienvienību un nesen no Vācijas Liepājā iebraukušo Franča Pfefera vācu brīvkorpusu, Liepājā īstenoja valsts apvērsumu, gāžot Kārļa Ulmaņa Pagaidu valdību.
Liepājas gubernators un visu pretlieliniecisko spēku komandieris Kurzemē ģenerālis Rīdigers fon der Golcs apvērsumu neoficiāli atbalstīja, gan vienlaikus lūkojoties, lai konflikts neaizietu par tālu. Mākslīgi uzkurināts konflikts starp pfeferiešiem un Pagaidu valdības karavīriem sākās jau vairākas dienas pirms tam, turklāt pirmajiem izdevās neitralizēt un atbruņot daļu latviešu karavīru.
Vācieši uzbruka latviešu vienību štābam un noliktavām, kā arī Pagaidu valdības iestādēm, veicot arestus un vairākos gadījumos nogalinot sargkareivjus. 16. aprīlī ielās tika izvesta artilērija. Krustojumos uzstādīja ložmetējus. Vācieši apcietināja vairākus valdības ministrus, taču ne visus.
Ulmanis sākotnēji patvērās britu misijā, vēlāk uz kuģa “Saratov”, kas, bez šaubām, bija pučistu neveiksme, jo līdz ar to pilnībā neitralizēt nīsto Pagaidu valdību vācbaltiem neizdevās, turklāt arī sabiedrotie turpināja stingri atbalstīt Ulmani.
Tāpat Ulmanim uzticību saglabāja latviešu karaspēka vienības Kurzemē un Ziemeļvidzemē. 26. aprīlī nodibinātā Andrieva Niedras “izlīguma” valdība popularitāti tā arī neguva. Neskaidrā situācija atrisinājās tikai pēc Cēsu kaujām, kad landesvērs cieta sakāvi un Pagaidu valdība varēja atgriezties vispirms Liepājā, tad Rīgā.
