1919. gada 25. janvārī. Labi iecerētā Tautu savienība 1
Pirms 100 gadiem Pirmā pasaules kara uzvarētājvalstis Parīzes miera konferences gaitā pieņēma lēmumu izveidot starptautisku institūciju – Tautu savienību –, kas kalpotu kā platforma starptautisku konfliktsituāciju risināšanai diplomātisku sarunu, ne kara, ceļā.
Mūsdienu ANO priekštecei Tautu savienībai jeb Nāciju līgai tāpat bija starptautiskas šķīrējtiesas loma, un tās uzdevums bija veicināt atbruņošanos un radīt ilgtermiņa starptautisku kolektīvās drošības sistēmu, lai nekad vairs neatkārtotos kas līdzīgs Pirmajam pasaules karam.
Karu zaudējušās valstis Vācija, Austrija, Ungārija, Bulgārija, Turcija gan organizācijā sākotnēji netika aicinātas, tāpat kā Baltijas valstis, kuras vēl nebija starptautiski atzītas un netika arī oficiālā līmenī pārstāvētas un pielaistas Parīzes miera sarunās.
Lai uzsvērtu Tautu savienības objektivitāti, par tās galveno mītni izvēlējās Ženēvu neitrālajā Šveicē.
Labi iecerētā struktūra savu misiju gan izpildīja tikai daļēji un nespēja aizkavēt Otro pasaules karu.
Izrādījās, ka tā ir bezpalīdzīga, kad ir runa par lielvalstu interesēm. Viens no Tautu savienības būtiskākajiem trūkumiem bija iedarbīgu varas instrumentu trūkums. 30. gados agresorvalstis, tādas kā Itālija, kas iebruka Abesīnijā (Etiopijā), bruņošanās un revanšisma ideju pārņemtā nacistiskā Vācija, tāpat PSRS, kas 1939. gadā iebruka Somijā, vai Japāna, kas 30. gadu sākumā uzbruka Ķīnai, pašas izstājās no savienības.
Tā izrādījās pilnīgi bezpalīdzīga. Arī Baltijas valstis dalība Tautu savienībā (kopš 1921. gada) nekādi nepasargāja no okupācijas.
