1919. gada 25. novembrī. Latvija piesaka karu Vācijai 1
Pirms 100 gadiem Latvija pieteica karu Vācijai, pārtraucot diplomātiskās attiecības un pilnvarojot Igauniju parūpēties par Latvijas pilsoņiem Vācijā. Šis ir unikāls gadījums mūsu valsts vēsturē, kad Latvija kādam pieteikusi karu. Tādas rīcības iemesls bija Vācijas lēmums 18. novembrī ņemt savā aizsardzībā bijušās Pāvela Bermonta armijas vācu un krievu daļas, par kuru komandieri pēc Bermonta atkāpšanās no amata kļuva Vācijas 6. rezerves korpusa komandieris, ģenerālis Magnuss fon Eberhards. Viņa uzdevums pirmkārt bija organizēt bermontiešu evakuāciju. Pēc sakāves pie Rīgas un Liepājas bermontieši gan sāka pamest Latviju, taču turpināja pretoties Latvijas armijai. Latvijas ārlietu ministrs Zigfrīds Anna Meierovics lūdza savam kolēģim Vācijā Hermanim Milleram apstiprināt, vai Berlīne tiešām uzņemas rūpes par Bermonta armijas paliekām. Pēc apstiprinošas atbildes saņemšanas Vācijai nosūtīja kara pieteikuma notu. Rīga nostādīja sevi dīvainā situācijā, jo citas valstis, pabeidzot Pirmo pasaules karu, jau 28. jūnijā bija parakstījušas Versaļas mieru ar Vāciju. Mūsdienu vēsturnieku skatījumā Latvijas kara pieteikums bija diplomātiska kļūda, vēsturisks kuriozs, kas sagādāja sarežģījumus tikai pašai Latvijai, jo apgrūtināja ekonomiskos kontaktus. Pēc vēsturnieka Ineša Feldmaņa domām, kara pieteikums vairāk izskatījās pēc valdības galvas Kārļa Ulmaņa mēģinājuma “likvidēt negatīvo auru”, kas bija izplatījusies tautā dēļ viņa sadarbības ar vāciešiem 1918. gada beigās un 1919. gada sākumā. Karastāvoklis Latvijas–Vācijas starpā beidzās tikai 1920. gada 15. jūlijā.
