1919. gada 27. maijā. Latviešu nacionālkomunistu aktīvists 1
Pirms 100 gadiem Jēkabpils apriņķa Sēlpils pagasta laukstrādnieka ģimenē piedzima viens no ievērojamākajiem Latvijas PSR 50. gadu beigu nacionālkomunistiem Vilis Krūmiņš.
Kad 1959. gada vasarā, pateicoties promaskaviskā Arvīda Pelšes intrigām, nacionālkomunisti krita nežēlastībā un sākās viņu padzīšana no amatiem republikas vadībā, Pelše apgalvoja, ka tieši Krūmiņš esot pierunājis nacionālkomunistu līderi Eduardu Berklavu veicināt Latvijas PSR attālināšanos no Maskavas.
Īstenībā Krūmiņam un Berklavam bija domstarpības, taču, spriežot jau pēc atmodas laikos sniegtajām intervijām, Krūmiņš uzskatīja, ka Latvijai derētu sociālistiskās Polijas modelis – saimnieciska patstāvība, politiski paliekot Maskavas pavēnī.
Krūmiņu no Latvijas kompartijas centrālkomitejas 2. sekretāra amata atcēla 1960. gada februārī. Ar komunistiskajām idejām jaunietis “saindējās” vēl 30. gadu beigās un jau pirmās padomju okupācijas laikā Krūmiņš kļuva par komjaunatnes aktīvistu Jēkabpilī. Viņa karjera, faktiski sākusies Otrā pasaules kara gados līdz ar cīņām 201. latviešu strēlnieku divīzijā, virzījās tikai augšup.
Karu beidzis majora pakāpē, četrreiz ievainotais un kontuzētais censonis kopš 1946. gada bija aktīvs komjaunatnē, pēc tam dažādos amatos kompartijā.
Turklāt paralēli darbam Latvijas Valsts universitātē studēja finanšu zinības; augstskolu pabeidza 1959. gadā. Arī degradēšana pēc nacionālkomunistu sakāves bija pakāpeniska – vispirms Krūmiņu novirzīja darbā par izglītības ministru, tad Ministru padomes priekšsēdētāja vietnieku kultūras jautājumos un visbeidzot par Latvijas Dabas muzeja direktoru.
Atmodas gados Krūmiņš aktīvi darbojās Latvijas Tautas frontē, vēlāk dibināja Latviešu strēlnieku apvienību, kas savās rindās lūkoja apvienot kara gados pretējās pusēs karojušos latviešus.
