1919. gadā 3. novembrī. Izšķirošais uzbrukums 0
Pirms 100 gadiem Latgales divīzija no pozīcijām Daugavgrīvā un Bolderājā sāka izšķirošo uzbrukumu Pāvela Bermonta krievu–vācu karaspēkam, kas 11. novembrī noslēdzās ar bermontiešu padzīšanu no Rīgas Pārdaugavas un kauju novirzīšanos Jelgavas virzienā.
Kopš brīža, kad bermontieši oktobra vidū atdūrās pret Rīgu, Latvijas armija bija ievērojami nostiprinājusi savas rindas gan skaitliski, gan ar sabiedroto palīdzību arī bruņojuma ziņā. Tāpat cīņasspars bija audzis.
Uzbrukumu steidzināja apstāklis, ka iestājās ap -1 grādu sals un strauji tuvojās ziema,
kas nozīmēja Daugavas un Rīgas jūras līča drīzu aizsalšanu, bet savukārt tas nozīmētu, ka Latvijas armija vairs nevarētu saņemt ļoti svarīgo sabiedroto karaflotes artilērijas atbalstu vai arī tas būtu apgrūtināts.
Britu un franču kuģi sagatavošanas uguni pret bermontiešu pozīcijām uzsāka 3. novembra rītā. Šo kauju dalībnieks vēlākais dziedātājs Mariss Vētra atmiņās raksta: “Katrs šāviens bija kā balzams – tas gāja maniem biedriem talkā. Brīnišķīgs koncentrēts spēks kliedza no tērauda stobriem, kad no viņu rīklēm ar apskurbinošu troksni lauzās liesmu šalts. Varens skats tas bija agrajā rīta mijkrēslī – jūra un uguni sprauslājošie cietokšņi.”
guni no Sv. Pētera baznīcas torņa koriģēja Latvijas armijas karavīri. Bermontieši atbildēja, apšaudot latviešu pozīcijas Bolderājas kāpās. Pēc sagatavošanas uguns beigām Latgales divīzijas karavīri devās uz priekšu.
