1920. gada 4. februārī. Latvijas armija apstājas pie robežas 0
Pirms 100 gadiem Latvijas armija pārtrauca tālāku virzīšanos uz priekšu Krievijā, apstājoties aptuveni etnogrāfiskajās Latvijas robežās.
Latvijas armijas Virspavēlnieka štāba ziņojumā par situāciju lielinieku frontē 4. februāra vakarā bija teikts: “Uz austrumiem no Plisunas ezera no mums ieņemtas sādžas Tronišķi, Levskija, Punišči un Salaci. Uz austrumiem no Pitalovas mūsu daļas ar kaujām sasniedz līniju Dulova–Grozdova–Rjedkina–Gorska.”
Arī turpmākajās dienās tika ziņots par “vietēja rakstura sadursmēm gar Siņajas upi (Zilupi) un austrumos no Pitalovas” un izlūku sadursmēm, bet lielu kauju vairs nebija.
Par 30. janvārī slepeni noslēgto Latvijas–Padomju Krievijas pamieru avīzes turpināja klusēt. Par to bija informēti tikai augstākie karaspēka komandieri, jo armijas vadība cerēja ieņemt pēc iespējas izdevīgākas pozīcijas. Pamiers bija stājies spēkā 1. februārī plkst. 12 dienā, taču atsevišķas apšaudīšanās un izlūkvienību darbība turpinājās vēl vairākus mēnešus.
Arī karastāvokli valstī valdība nesteidzās atcelt. Pēc pamiera noslēgšanas aktualizējās pilnvērtīga miera līguma slēgšana ar Padomju Krieviju. Pēdējā gan nesteidzās. Padomju ārlietu komisārs Georgijs Čičerins 19. februārī Latvijai pārmeta, ka tās armija turpinājusi virzīties uz priekšu arī pēc pamiera.
Tā kā situācija frontē nebija Padomju Krievijai labvēlīga, tā tomēr piekrita miera sarunām, kas aizsākās 16. aprīlī un 1920. gada 11. augustā vainagojās ar līguma parakstīšanu Rīgā. Līdz ar to noslēdzās Latvijas Neatkarības karš.
