Pirms 90 gadiem, 1923. gada 30. aprīlī, ”Jaunākās Ziņas” atzīmēja: ”Pie lielceļa, kas ved no Košķeles muižas uz Mazsalacas miestiņu, aug Tūteru māju robežās ozols.

Lasītākie

Kokteilis

Saskaņa pēc vārdiem: 5 vārdu pāri, kuriem, pēc mākslīgā intelekta domām, ir vislabākā saderība

Vācu ģenerālleitnants prognozē, vai un kad Krievija varētu būt gatava uzbrukt NATO valstīm

Vai kārtējā krāpnieku shēma? “Telefonā uzrādās neatbildēti zvani. Atzvanot uz numuru, adresāts apgalvo, ka nav zvanījis” 67

Lasīt citas ziņas

(..) Tūteres ozolam senāk, pirms 50 – 60 gadiem, tautā bijusi ievērojama nozīme, par to vēsta teikas un pasakas. Jāņu vakarā tur sapulcējušies ļaudis no tuvienes un tālienes līgot. Koka zari tad tikuši izpušķoti vainagiem un puķēm.” Publikācijas brīdī Tūteres svētozols bija ap 700 gadu sens un viens no pēdējiem upurozoliem Latvijā. Tā apkārtmērs sasniedza 8,5 m, bet ozols bija ar milzīgu dobumu un stipri bojāts, bez galotnes. Leģendārais koks, kas pieredzējis vēl igauņu sirotājus un vācu krustnešus, nolūza vētrā 1967. gadā 18. oktobra naktī. Nākamajā gadā kokgriezējs Valters Hirte iestādīja sairušā milzeņa vietā jaunu ozoliņu. Diemžēl 2008. gadā, paplašinot ceļu, barbariski tika bojātas jaunā ozola saknes un pat vainags.