1929. gada 5. jūlijā. Kara laiku “raža” 0
Pirms 90 gadiem “Jaunākās Ziņas” vēstīja: “Nereti pa Jelgavas un Bauskas šosejām redzami braucam pajūgi ar lieliem dzeloņdrāšu rituļiem. Tā ir Latvijas “dzelzs rūda”, kura vēl diezgan lielā vairumā atrodama Olaines, Pēternieku, Plakaniešu, Katlakalna un Doles mežos un tīreļos. Desmit gadu laikā ne valdība, ne privātie uzņēmēji nav paspējuši dzeloņdrātis izvākt. Vairāku ģimeņu peļņas avots ir dzeloņdrāšu savākšana.
Doles pagastā vairāki jaunsaimnieki, kuriem pagājušā vasarā plūdos visa lauku raža noslīka, cauru ziemu izvilkuši sev un lopiem dzīvību ar peļņu, iegūtu no dzeloņdrāšu pārdošanas. Speciālists drāšu uzmeklēšanā un savākšanā ir Olaines mazsaimnieks. Viņa rokas ir vienās rētās, drēbes vienās skrandās.
“Nav drēbju, ne cimdu, kas aizsargātu no asajiem dzeloņiem,” viņš saka. (..) Rīgā šo “mantu” noņem žīdiņi, vecu dzelžu uzpircēji. Ir vēl viena šķira “speciālistu”, kuri atkal vasarā apstaigā bijušās kara pozīcijas. Tiem pār pleciem maisiņi un padusēs nelielas šķipelītes. Viņi uzmeklē granātu bedres un vērodami, kas šāvuši – krievi vai vāci, zina bedrēs rakt to vietu, kur vajaga atrasties granātas galviņai ar vērtīgajām misiņa daļām. Dažam labam pagadās diena pielasīt labu maisiņu “galviņu”, un, nekādu citu fizisku darbu strādādams, viņš nevar tik daudz nopelnīt.”
