1930. gada 8. janvārī. Trieciens latviešu kolonistiem Sibīrijā 0
Pirms 90 gadiem “Jaunākās Ziņas” vēstīja, kā iepriekšējā gadā PSRS uzsāktā vienlaidu kolektivizācija, tas ir, piespiedu iesaistīšana kolhozos un turīgās zemniecības jeb tā saucamo kulaku ekonomiskā un arī fiziskā nīdēšana, iznīcina arī līdz tam saimnieciski pārtikušās latviešu, tāpat igauņu kolonijas Sibīrijā: “Sibīrijas latvju kolonijas jau pārņēmusi cīņa un izmisums, kuru rezultāti būs manāmi jau šai pavasarī.
Veseli apgabali izsludināti par tādiem, kur kolektivizācija (vispārēja) jāizdara jau šai pavasarī.
Tas attiecas uz Volgu, Ziemeļkaukāzu un pa daļai uz Ukrainu, Baltkrieviju un Sibīriju. Pēdējā jākolektivizē veseli rajoni. Šais rajonos ir veseli latvju ciemati. Krasnojarskas apvidū tiks spaidu kārtā kolektivizēti visi latvju ciemi Novoselovas, Balaktas, Ujaru, Partizānu un Suhobusinas rajonos. Bet Ujaru un Partizānu rajonos dzīvo gandrīz tikai latvieši un igauņi.
Latvju zemkopju vairākums ir pret piespiedu kolektivizāciju, tomēr šī pate kolektivizēšana nav vēl tas traģiskākais. Latvju zemnieks, dzīvodams grūtu darba dzīvi Sibīrijas taigā, ir pieradis pie kopdarbības.
Kā pašu ļaunāko novērtēja padomju direktīvas, kas paredzēja turīgos zemniekus vispār izstumt no sabiedrības – ne vien atņemt grūtā darbā sarūpēto īpašumu, bet vēl deportēt uz citu rajonu.
Realitātē tas bieži nozīmēja nosūtīšanu uz soda nometnēm.
Bet latviešu kolonijās pēc oficiālās tā laika statistikas “budžu” bija 12–15% zemnieku – uzņēmīgākā un prasmīgākā lauksaimnieku daļa. Latviešu kolonistu skaits Sibīrijā 30. gadu sākumā bija mērāms desmitos tūkstošu. Piespiedu kolektivizācija deva smagu triecienu šai savdabīgajai grupai, bet staļiniskās 30. gadu beigu represijas un terors pēc etniskā principa praktiski sagrāva Sibīrijas latviešus kā patstāvīgu kopienu.
