Tas nozīmēja, ka Berlīne vairs nesaista sevi ar kādām starptautiskām normām vai ierobežojumiem, kurus tai uzlicis 1919. gada Versaļas miera līgums un vairs neierobežos sevi militarizācijas jomā. Tāda atklāta starptautiskās sabiedrības ignorēšana atstāja “bumbas sprādziena efektu” Tautu savienībā. Jau uzreiz bija skaidrs, ka tagad jebkādiem mēģinājumiem panākt atbruņošanos Eiropā pārvilkts krusts. Francija un Lielbritānija bija saniknotas. Vilšanos izteica pat nākamā ciešā Vācijas sabiedrotā Itālija. Tiesa, droši vien tikai retajam ienāca prātā, ka sperts solis pretim jaunam pasaules karam. Hitlers tikmēr de-klarēja, ka vienīgi vēlējies, lai Vācija armijas un bruņojuma ziņā būtu vienlīdzīga ar citām valstīm.