Pirms 80 gadiem, 1933. gada 24. janvārī, “Jaunākās Ziņas” vēstīja: “Vakar Rīgā notika savāds gadījums ielu dzelzceļa 12. līnijas tramvaja vagonā nr. 221. Vagonā, braucot no Šmerļa, kāds 10 gadus vecs skolnieks pakaļējā vagona galā ar mēli gribēja palaizīt apsalušo misiņa stabiņu.

Lasītākie

Velns slēpjas detaļās: 5 iezīmes, kas padara sievieti nepievilcīgu vīriešu acīs

Nosauktas 12 valstis, kurās dzīvot būtu visdrošāk, ja sāktos Trešais pasaules karš

5 ikdienas darbības, kas var palielināt vēža attīstības risku: karstas tējas dzeršana ir viena no tām! 5

Lasīt citas ziņas

Bet, tikko stabiņam pielika mēli, tā cieši pielipa. Skolnieks, redzēdams, ka nevar vairs mēli atraut no stabiņa, iekliedzās un sāka raudāt. Uztraukušies braucēji un konduktors nezināja, ko iesākt, jo baidījās, ka nenorauj mēli. Konduktors brauca līdz tramvajnieku tējasbūdai, kur dabūja siltu ūdeni un sāka to liet tik ilgi uz mēles, kamēr tā atkusa. Skolnieks, atsvabinājies no briesmām, izlēca un aizbēga.” Konduktors bija rīkojies tieši tā, kā mūsdienās līdzīgās situācijās rekomendē mediķi. Smagākos “Rīgas ieraudzīšanas” gadījumos strauji atraut galvu nedrīkst, jo daļa mēles var palikt pie metāla.