Viena no Rietumu standartiem tuvākajām tūristu mītnēm Latvijā 30. gados bija Ķemeru viesnīca.

Pirms 80 gadiem laikraksts “Rīts” par Latvijas plāniem uzņemt Rietumeiropas tūristus, kas, kā toreiz ļoti cerēja, ar vilcienu vai auto tranzītā caur Rīgu dosies uz olimpiskajām spēlēm Helsinkos. Tām vajadzēja notikt 1940. gada jūlijā/augustā. “Ārzemju tūristu parastās apmešanās vietas ir Rīgas lielākās viesnīcas, kurās gada laikā apgrozās līdz 15 000 ārzemnieku. Nerunājot par citām viesnīcu neērtībām, jāapstājas pie divām lietām – pie sarežģītas viesu reģistrācijas kārtības un pie piemērotu kalpotāju trūkuma,” atzīmēja laikraksts. Ārvalstniekam tolaik vajadzēja reģistrēties ne tikai viesnīcā. Viesa pasi nākamajā dienā nesa reģistrācijai arī policijā, turklāt pēc trim dienām procedūra bija jāatkārto. Otra lieta, kas darīja tūristus neapmierinātus, – gultas numurā klāja vien pēc viesa ierašanās. Dzīvē tas nozīmēja, ka tūristam, iebraucot ar nakts vilcienu, viesnīcā vēl vajadzēja gaidīt pusstundu, kamēr personāls sakārto istabu. Tūrisma birojs tāpat bija nācis pie slēdziena, ka olimpiādes radītā potenciāli lielā tūristu pieplūduma dēļ ar esošajām viesnīcām nepietiks un jābūvē jaunas Rīgā un Jūrmalā. Trūka arī pienācīgi apmācītu, pieklājīgu un zinošu viesnīcas darbinieku un viesmīļu – tā brīža prakse bija darbā ņemt katru, kas “iztur skata pārbaudījumu”. Sagaidīja, ka daļa viesu ieradīsies savos auto, bet Latvijas viesnīcās lāgā nebija garāžu. “Vēl bēdīgāk ir, kad viesis ierauga savu garāžā nodoto mašīnu ripojam pa Rīgas ielām. Tādi gadījumi ir notikuši pat vairākkārt. Pie viesa mašīnas stūres sēd Rīgas jauneklis un vizinās,” tā “Rīts”.