1939. gada 27. oktobrī. Viļņa atgriežas Lietuvā 0
Pirms 80 gadiem Lietuvas armijas kolonna pārgāja agrāk Polijas pārvaldītā Viļņas apgabala administratīvo robežu un devās uz Viļņu, ko sasniedza nākamajā dienā, kad arī notika svinīgā lietuviešu karaspēka iesoļošana pilsētā, kuru Lietuva uzskatīja par savu vēsturisko galvaspilsētu arī 20. – 30. gados, kad tā piederēja Polijai.
Kā zināms, poļu nemiernieki, izmantojot Lietuvas militāro vājumu, ar neoficiālu Varšavas akceptu Viļņu lietuviešiem atņēma 1920. gada oktobrī. Pēc tā laika aplēsēm, lietuviešu īpatsvars pilsētā bija ap 2%, kamēr poļu un ebreju attiecīgi 53% un 41%.
Pēc Viļņas zaudējuma par Lietuvas diplomātiskās darbības moto kļuva lozungs “Bez Viļņas mēs nenorimsim!”.
Visus pēckara gadus Viļņas jautājums indēja ne tikai Polijas un Lietuvas, bet visa Baltijas reģiona starpvalstu attiecības, ko veikli izmantoja PSRS. Pēc padomju iebrukuma Polijas austrumos Viļņas apgabals sākotnēji nonāca padomju okupācijā. Turpinot diplomātisko spēli, PSRS 10. oktobrī piekrita to atdot Lietuvai. Pirms tam sarkanā armija steidza izvest no pilsētas visu, kas bija paķerams līdzi.
Saistībā ar Viļņas atgūšanu Lietuvā valdīja patriotiska sajūsma. Viļņas lietuvieši savu karaspēku sagaidīja ar ziediem, kamēr poļi izturējās atturīgi neitrāli. Par valdības pilnvaroto Viļņas apgabalā iecēla Antanu Merķi, kurš solīja “turēties pie stingras nacionālas un valsts politikas”. Tostarp tika paziņots, ka ap 80 tūkstošiem Viļņas iedzīvotāju Lietuvas pilsonība automātiski netiks piešķirta.
Jāatzīmē, ka pēc tam, kad Viļņu, šoreiz jau kopā ar Lietuvu un pārējām Baltijas valstīm 1940. gadā okupēja PSRS, tieši pilsētas poļu iedzīvotāji vissmagāk cieta no padomju deportācijām – uz Sibīriju izveda ap 35 tūkstošiem Viļņas poļu, savukārt ap 100 tūkstošiem pilsētas ebreju iznīcināja nacistu īstenotajā holokaustā.
