1942. gada 9. februāris 0
Pirms 70 gadiem izsūtījumā Kirovas apgabala Vjatlagā nomira viens no pirmskara Latvijas ārlietu resora veidotājiem, diplomāts, literāts, publicists un LU profesors Hermanis Albats.
Viņš bija pirmais Latvijas sūtnis Vatikānā, un pēc ārlietu ministra Zigfrīda Annas Meierovica traģiskās bojāejas 1925. gadā Ārlietu ministrijas faktiskā vadība kādu laiku atradās viņa rokās.
Albatu kopā ar ģimeni staļiniskā okupācijas vara apcietināja un deportēja 1941. gada 14. jūnijā. Bijušajam diplomātam tika izvirzītas absurdas apsūdzības, ka viņš, ieņemot augstus amatus buržuāziskās Latvijas valdībā, slēdzis līgumus ar ārvalstīm, piedalījies starptautiskās konferencēs un tātad stiprinājis valsts ”fašistisko orientāciju un cīņu pret revolucionāro kustību”. Formālā tiesa Albatam piesprieda brīvības atņemšanu uz 10 gadiem un tiesību atņemšanu uz pieciem gadiem, taču dzīves un darba apstākļi Vjatlaga cietumos un nometnēs jau principā izslēdza iespēju nodzīvot tik ilgi.
