Arhīva foto

Pirms 70 gadiem, 1946. gada 16. martā, Latvijas PSR Tautas komisāru (TK) padomes priekšsēdētājs Vilis Lācis un kompartijas 1. sekretārs Jānis Kalnbērziņš vērsās pie PSRS TK padomes priekšsēdētāja Vjačeslava Molotova ar lūgumu ļaut atgriezties dzimtenē bijušajiem leģionāriem, kas atradās soda nometnēs Krievijā.

Lasītākie

Kokteilis

Ja tavas mājas numurā ir kāds no šiem 3 skaitļiem, tev ir potenciāls sasniegt visu, ko sirds kāro

Cilvēkstāsts

“Man draudēja publiski, ka mani izkropļos” – saimniecības “Jaunapšenieki” saimniece Agnese par nievām un ļaunumu, ar ko sastopas ikdienā 58

TESTS prātvēderiem: ja zini atbildes uz vismaz 8 jautājumiem, tev ir pārsteidzoši attīstīts intelekts

Lasīt citas ziņas

Mēneša un datuma sakrišanu ar Leģionāru dienu, kas tobrīd vēl nemaz nebija iedibināta, var uzskatīt par zīmīgu sagadīšanos. LPSR vadības lūgumā bija norādīts, ka šie pilsoņi mobilizēti leģionā piespiedu kārtā un sagūstīto leģionāru nosūtīšana uz nomaļiem PSRS apgabaliem “izsaukusi negatīvu noskaņojumu Latvijas iedzīvotāju vidū”. Lāča un Kalnbērziņa soli vadīja praktiski apsvērumi: “Latvijas PSR ir ļoti nepieciešams darbaspēks, jo viensētās un pilsētās palikuši galvenokārt veči, sievietes un bērni, bet tam ir spēcīgas sekas republikas rūpniecības un lauksaimniecības atjaunošanā un attīstībā.” Vairākums sagūstīto leģionāru patiešām atgriezās mājās pēc pusotra diviem gadiem filtrācijas nometnēs, turpretim virsnieki tika turēti ieslodzījumā līdz 50. gadu vidum.