1959. gada 11. maijā. Cīņa par Vāciju 0
Pirms 60 gadiem Ženēvā sākās četru Otrā pasaules kara uzvarētājvalstu – ASV, Lielbritānijas, Francijas un PSRS – ārlietu ministru konference, kuras centrā atradās sakautās Vācijas un tās galvaspilsētas Berlīnes nākotne – jautājums, kas joprojām varēja izraisīt trešo pasaules karu.
Tā bija pirmā reize, kad tāda līmeņa sarunās līdzdarbojās arī Rietumu sabiedroto paspārnē izveidotās Vācijas Federatīvās Republikas (VFR) un propadomiskās Vācijas Demokrātiskās Republikas (VDR) delegācijas.
PSRS vadītājs Ņikita Hruščovs tolaik par katru cenu centās panākt, lai četrās okupācijas zonās sadalītā Berlīne, kuru kā Rietumu saliņu no visām pusēm ieskāva padomju kontrolētā VDR, tiktu pasludināta par demilitarizētu “brīvpilsētu”.
Pretējā gadījumā Maskava draudēja ar visu Rietumberlīnes piekļuves ceļu nodošanu VDR varas rokās, bet tas varēja izvērsties negaidītās un bīstamās situācijās.
Tāpēc rietumnieki piekrita sarunām, par kurām jau uzreiz bija skaidrs, ka tās beigsies ne ar ko. Pretrunas bija tik lielas un saasinātas, ka konflikti sākās uzreiz – PSRS vēlējās, lai VDR un VFR sēdētu pie sarunu galda kā līdzvērtīgi partneri, taču Rietumi un tāpat VFR neatzina VDR un nevēlējās ielaisties ar to nekādās darīšanās, jo tā bija veidota nedemokrātiskā ceļā, represiju pavadībā.
Beidzot tika panākts kompromiss, lai abas Vācijas sarunās piedalītos tikai novērotāju statusā pie atsevišķa “palīggalda”. Diplomātiskās cīņas Ženēvā noritēja divos raundos un beidzās augustā, kad PSRS delegācijā kā priekšnoteikumu tālākam izvirzīja nekavējošu miera līgumu noslēgšanu ar abām Vācijām, un VDR starptautiskās neatzīšanas dēļ sarunas nonāca kārtējā strupceļā.
