1960. gada 20. februārī. Rīgas Ķengarags pārmaiņu priekšā 1
Pirms 60 gadiem avīze “Rīgas Balss” vēstīja par drīzajām pārmaiņām, kas skars Rīgas Ķengaragu: “Kad nogriežaties no Maskavas ielas mazajā Kaņieru ieliņā, pēkšņi liekas, ka esat nevis Rīgā, bet kādā nelielā rajona pilsētiņā.
Apkārt viss kluss un mierīgs, tikai no Daugavas puses pūš ass vējš, sagriezdams sniega vērpetes, apdedzinādams seju, apgrūtinādams iešanu. Jūsu priekšā liels piesnidzis klajums, kurā izsvaidītas dažas dzīvojamās mājas ar dažādām piebūvēm, vecas noliktavas, šķūņi, aug reti krūmu puduri. Bet vai ilgi tā būs?
Vēlreiz aplaižat skatu visapkārt un atceraties projektu, ko redzējāt uz arhitektu galda. Pat dīķis, kas tagad iekalts ledū un sagādā daudz prieka apkārtnes zēniem, būs citāds. Lielāko daļu veco dzīvojamo ēku un visas būdas klajumā nojauks.
To vietā no Kaņieru ielas līdz pat fabrikas “Sarkanais kvadrāts” sētai pacelsies jaunais Maskavas rajona dzīvojamo namu kvartāls. 56 četrstāvu un piecstāvu nami aizpildīs tukšo un kluso klajumu Daugavas krastā.”
Sistemātiska Ķengaraga apbūve ar piecstāvu paneļu ēkām sākās 1962./63. gadā. Sadalīts četros atsevišķos mikrorajonos, tas bija otrais jaunās padomju stila apbūves komplekss tūdaļ pēc Āgenskalna priedēm, tikai krietni vērienīgāks.
Starp sabiedriskās nozīmes objektiem jaunajā rajonā līdzās skolām, poliklīnikai, kino un tamlīdzīgi bija paredzēta arī “kopēja garāža 110 automašīnām”. Sākotnējais projekts paredzēja apbūvi gar Daugavu 5 km garumā un 1,5 km platumā. 60. gadu sākumā Ķengarags tika cildināts kā lielākais apbūves projekts Latvijas PSR vēsturē.
To veica Rīgas ģenerālā plāna biroja arhitekti G. Meibergs, A. Berķe, L. Muntere un I. Strautmanis. Kā projekta recenzenti uzstājās arhitekti A. Holcmanis un G. Lūsis.
