1988. gada 15. aprīlī. Līgo svētku reabilitācija 10
Pirms 30 gadiem Latvijas PSR Augstākā padome pieņēma lēmumu “Par Līgo svētkiem”, līdz ar to oficiālā līmenī Padomju Latvijā beidzot atļāva Līgo svētku atzīmēšana un 24. jūniju pasludināja par brīvdienu.
Ministru padome gan nolēma, ka šī brīvdiena būs vispirms jāatstrādā 18. jūnijā.
Par grūdienu svētku reabilitācijai bija kalpojis dzejnieka Imanta Ziedoņa aicinājums laikrakstā “Literatūra un Māksla”, kam sekoja iedzīvotāju vēstuļu straume varas iestādēm.
Cīņa pret Līgo kā “novecojušiem” un “nacionālistiskiem” svētkiem okupētajā Latvijā bija sākusies tūdaļ pēc nacionālkomunistu sagrāves 1959. gadā, bet lūzums iestājās 1961. gada 24. martā ar laikraksta “Cīņa” ievadrakstu, kas pasludināja: “Par novecojušu, laika garam neatbilstošu ieražu atzīstama Līgo svētku jeb Jāņu svinēšana. Laikmetā, kad padomju cilvēks liek pamatus dižajai komunisma celtnei, nepareizi un nelietderīgi būtu celt godā pagānu ieražas.”
Uzskata, ka aiz ievadraksta stāvēja Latvijas kompartijas centrālkomitejas pirmais sekretārs, izteikti promaskaviskais Arvīds Pelše, kuram visur rēgojās “nacionālisms”.
Aktīvā Jāņu apkarošana turpinājās līdz 1965. gadam, un šajā periodā lietas nonāca līdz absurdam. Tika mainīti pat konditorejas izstrādājumu nosaukumi; vārdus “Līgo”, “jāņugunis” un tamlīdzīgi izmeta no skolām domātajām mācību grāmatām. “Jāņusiera” vietā radās “Zemnieku siers”.
Tomēr latviešu tautā svētkus turpināja svinēt par spīti varas sagādātajiem “pārsteigumiem”.
