1988. gada 20. decembrī. Apvērsums padomju izglītības sistēmā 1
Pirms 30 gadiem Maskavā sākās Vissavienības skolotāju kongress, kurā pirmo reizi PSRS apstākļos tika pieņemts lēmums, ka būtu lietderīgi un pieļaujami, ja katram mācību priekšmetam pastāvētu vairākas paralēlas grāmatas un mācību līdzekļi, bet skolotājiem tiktu dota brīvība, kā priekšmetu pasniegt.
Tas atbilda Mihaila Gorbačova “pārbūves” procesa nostādnēm, ka arī izglītību nepieciešams “humanizēt un demokratizēt”,
tādējādi atceļot padomju pedagoģijā gadu desmitiem iesīkstējušo uzskatu, ka viena vecuma bērniem visā PSRS, īpaši jau vidusskolās, priekšmeti jāmāca vienādi, izslēdzot individuālu pieeju un dzelžaini turoties tikai pie grāmatā rakstītā teksta.
Padomju skolām revolucionārais lēmums pilnībā atbilda Baltijas tautfrontiski noskaņoto skolotāju prasībām. Proti, ka pienācis laiks pašām republikām pārņemt visus ar tautas izglītību saistītos jautājumus un mācību programmu izstrādāšanu kā vidusskolām, tā augstskolām, un tipveida pieeja jāizbeidz.
Attiecīgi mācību grāmatu saturs un vadlīnijas būtu jāveido un jāapstiprina nevis Maskavā, bet katrā republikā. Vairs nešķita normāli, ka mācību grāmatas republikās nereti ir kompartijas vadlīnijām atbilstošo, “centrā” uzrakstīto tulkojums no krievu valodas, minimāli piemērots konkrētajai republikai.
Vispirms jau tas skāra vēstures grāmatas. 1988. gada nogalē daudzās Latvijas PSR skolās pedagogi atteicās no padomju ideoloģijas piesātināto un pat faktoloģiski sagrozīto vēstures grāmatu izmantošanas stundās, taču aizstājēja tām vēl nebija.
