1990. gada 21. janvārī. Zārks Ļeņinam 1
Pirms 30 gadiem pie PSRS radītāja Vladimira Iļjiča Ļeņina pieminekļa Brīvības (Ļeņina) un Elizebetes (Kirova) ielas krustojumā par lielām dusmām interfrontistiem no rīta bija novietots melns zārks ar uzrakstu “Daudz laika nav vairs, vecais, taisies!”.
21. janvāri padomju zemē tradicionāli pieminēja kā Ļeņina nāves dienu. Togad kopš tās bija pagājuši 65 gadi, un šāda vēl pirms dažiem gadiem neiedomājama pārdrošība liecināja, ka laiki mainās.
Akcijas organizētājus, ar grupu “Helsinki 86” saistītos Ziedoni Krauju un Valdi Ričiku aizturēja milicija. Kraujam LPSR prokuratūra inkriminēja Latvijas PSR Kriminālkodeksa 204. panta par huligānismu pārkāpšanu un trīs dienas noturēja ieslodzījumā, pēc tam gan atbrīvojot. Tiesa notika tā paša gada 20. jūnijā, tātad jau pēc 4. maija deklarācijas pieņemšanas. Krauju attaisnoja.
Viņš savu rīcību skaidroja ar to, ka “nepieciešams uzsākt sabiedrisku kampaņu par Ļeņina pīšļu cienīgu apbedīšanu un atdošanu zemei”.
Tolaik šādas debates bija aktuālas arī Maskavā, kur vairāki PSRS Tautas deputātu kongresa delegāti sāka pieprasīt “proletariāta vadoņa” iebalzamētā līķa iznešanu no mauzoleja un apbedīšanu. Tāpat Krievijā pieņēmās spēkā kustība par Ļeņingradas pārsaukšanu atpakaļ Pēterburgas vārdā.
Tikmēr Latvijas PSR VDK Konstitucionālās iekārtas aizsardzības daļas priekšnieks pulkvedis Krišjānis Eihmanis 1990. gada jūnijā intervijā “Lauku Avīzei” par incidentu Rīgā pauda šādas domas: “Bet ko teikt par tiem, kas iznes pie Ļeņina pieminekļa zārku? Ir lietas, kas latviešiem vienmēr bijušas svētas un ko, manuprāt, nevajadzētu izmantot politiskās mahinācijās.”
