Pēc sagaidīšanas fiestas nekādas atpūtas vairs nebija. Trīs nedēļu laikā mums bija vien divas brīvas dienas, pārējā laikā – gājieni un parādes, ģenerālmēģinājumi, skaņas pārbaudes, fotografēšanās un koncerti: katru dienu bija jāuzstājas vienu divas reizes gan 15 min, 20 min, 40 min, gan stundu garos sarīkojumos. Visi tika translēti Meksikas un reģionālajā TV, atspoguļoti presē. Koncerti bija ļoti pārpildīti, biļetes, kas maksāja bargu naudu, – izpirktas. 1
Spilgti tērpi, eksotiski instrumenti, krāšņi cittautu rokdarbi, dejas un dziesmas caurvija visu mūsu ceļojumu. Sadraudzējāmies ar dažādu valstu pārstāvjiem no visas pasaules, tomēr visvairāk atmiņā palikušas grupas no Taiti un Portugāles. Ar to dalībniekiem mitinājāmies kopā vienā Hiltona viesnīcā un aizvadījām vairākas lieliskas baseina ballītes.
Par Meksiku radās ļoti pretrunīgs iespaids: zeme — fantastiski skaista; laikapstākļi prognozējami – karsti; cilvēki – sirsnīgi un reliģiozi, bet tajā pašā laikā visur jūtama izteikta valsts varas klātbūtne, bīstami apstākļi lauku reģionos narkotiku karteļu dēļ. Kad devāmies koncertizbraukumos uz Kaleras un Villanuevas pilsētām, mūs pavadīja divi militārās policijas džipi ar vairākiem bruņotiem policistiem. Mums nodrošināja apsardzi – gan braucot no punkta A uz B, gan koncerta laikā. Kā mums paskaidroja organizatori, mēdzot satrakoties viens narkotiku tirgoņu kartelis pret otru, un tad iet vaļā apšaudes. Mums, paldies Dievam, gan neko tādu nenācās piedzīvot.
Pēc pirmās nedēļas Zakatekā visi folkloriādes dalībnieki devās koncertēt uz dažādiem Meksikas novadiem. Latvijas, Portugāles un Franču Polinēzijas (Taiti) grupas brauca uz Tamaulipas apgabalu. Uzstājāmies gan kongresmeņiem, gan studentiem, gan koncertzālēs, gan vienkārši uz laukumos uzbūvētām skatuvēm.
Folkloriāde noslēdzās ar koncertiem un gājienu Mehiko ielās.
Kad naktī šķērsojām citus štatus uz nākamo festivāla reģionu, braucām sešu autobusu karavānā, festivāla organizatori mūs bija iepriekš brīdinājuši, lai naktī nestājamies. Sajūtas nedaudz šausminošas. Šoferis tomēr stājās, jo, šķērsojot katru štatu, priekšā bija muitas policija. Neraugoties uz to, ka bijām festivāla dalībnieki ar atbilstošām caurlaidēm, vairākkārt arī mūs un mūsu čemodānus pārbaudīja. Tomēr, par spīti stingrajiem drošības pasākumiem, šo to redzējām arī no Meksikas, pat pavisam negaidītas lietas, kaut vai jau minēto Meksikas motociklistu saietu, ziedošu agavju laukus, kaktusu augļus un vietējos zoo. Ar latviešu neatlaidību izcīnījām sev arī dažas ekskursijas. Apskatījām senākās Meksikas sudraba raktuves “Ēdene”, tradicionālo Masku muzeju, seno indiāņu piramīdas, Meksikas kalnu grēdas. Piramīdas, tā vien šķita, tik tiešām apvij maģiska enerģija. Paši izturīgākie mēroja ceļu pa klintīm upurkalnā, kas 40 grādu svelmē bija gana sarežģīts uzdevums. Līdz galam uzkāpu arī es, un gandarījums bija neaprakstāms. Visapkārt pavērās plašs un kalnains apvidus, un apkārt tikai klusums un vējš. Kalnā satikāmies septiņi latvieši un nedaudz meditatīvi sākām dziedāt lauku un saules dziesmas. Un tad notika brīnums – cits pēc cita ap mums sāka virpuļot milzīgi, raibi taureņi. Ko tādu nenākas piedzīvot bieži.
Visemocionālākais tomēr bija kontakts ar meksikāņiem. Sākotnēji pierast bija grūti, jo visi vēlējās nofotografēties ar baltajiem cilvēkiem. Kad kaut kur devāmies tautastērpos, uz ielas tika uzņemtas kopbildes ar intensitāti 10 foto minūtē!!! Nedaudz kaitinoši un nogurdinoši, it īpaši pēc stundu gara koncerta. Tomēr pēc pāris dienām jau apradām un ar prieku fotografējāmies, jau jokojot, ka par vienu foto mums pienākas pieci peso.
