Kā pirms 1700 gadiem svētdiena kļuva par brīvdienu 0
Viesturs Sprūde, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pirms 1700 gadiem Romas imperators Konstantīns Lielais dažus gadus pēc kristietības legalizācijas noteica, ka tā sauktajā Saules dienā, kuru atzīmēja kā pagāni, tā kristieši, turpmāk nedarbosies tiesas, darbnīcām jābūt slēgtām un iedzīvotājiem jāievēro miers.
Tikai lauksaimnieki drīkstēja strādāt arī šajā dienā, ja valdīja lauku darbiem un ražas novākšanai labvēlīgi laika apstākļi un pastāvēja iespēja, ka nākamajā dienā tie būs sliktāki.
Svētdiena vēsturiski kļuva par brīvdienu, jo, kā zināms, Bībelē teikts: “Sešās dienās Kungs radīja debesis un zemi, jūru un visu, kas tajā, bet septītajā dienā atpūtās.” Agrīnie kristietības pamatlicēji neslēpa, ka, līdzīgi kā tas noticis ar saulgriežiem, pagāniskais laika dalījums un Saules pielūgšanas tradīcijas arī šoreiz piemērotas kristietībai.
Ap 346. gadu Dalmācijā dzimušais Sv. Hieronīms atzinis aptuveni šo: “Ja pagāni Tā Kunga dienu sauc par Saules dienu, mēs labprāt piekrītam, jo šodien ir nākusi pasaules gaisma, šodien ir parādījusies taisnīguma saule ar saviem dziedinošajiem stariem.”
Svētdiena kā septiņu nedēļas dienu cikla noslēdzošais, atpūtas brīdis tomēr lielā mērā ir kristīgā tradīcija, nevis visā pasaulē pieņemta prakse. Piemēram, jūdaismā tā skaitās nedēļas pirmā diena, tātad darbdiena.
