Aktrise Ilva Centere: drosme dzīvot bez maskas 0
“Neparasta, efektīga parādība uz Nacionālā teātra skatuves, kas piesaista uzmanību ar maģisku šarmu pat otrā plāna lomās, turklāt viņu nevar nepamanīt arī tad, ja viņa klusē,” tā jauno aktrisi raksturo viņas pašas teātrī. “Man, cilvēkam, kurš visu bērnību spēlējies ar puikām, nospēlēt šaudīšanās ainu ir dabiski, bet reizēm es sapņoju, ka gribētu nospēlēt kādu maigu, naivu būtni – tādu kā Džuljeta,” tā par sevi saka pati daudzsološā aktrise Ilva Centere.
“Neparasta, efektīga parādība uz Nacionālā teātra skatuves, kas piesaista uzmanību ar maģisku šarmu pat otrā plāna lomās, turklāt viņu nevar nepamanīt arī tad, ja viņa klusē,” tā jauno aktrisi raksturo viņas pašas teātrī. “Man, cilvēkam, kurš visu bērnību spēlējies ar puikām, nospēlēt šaudīšanās ainu ir dabiski, bet reizēm es sapņoju, ka gribētu nospēlēt kādu maigu, naivu būtni – tādu kā Džuljeta,” tā par sevi saka pati daudzsološā aktrise.
Kāda šobrīd ir jūsu aktrises ikdiena?
Pēdējā izrāde, kas nodota skatītājiem ar manu līdzdalību, ir “Pēdējais salmiņš”. Cīņa starp tradicionālo un netradicionālo medicīnu. Spēlēju meiteni, kura sev ir iestāstījusi, ka slimo teju ar visām pasaules slimībām, kā arī dziednieci Daci. Viegla komēdija, kas nezaudē dziļāku domu. Kam tad mēs galu galā noticam? Vēl nupat “ielēcu” izrādē “Tikšanās vieta – Rīgas pilsētas II teātris” – valsts dibinātāja Viļa Gulbja lomā, aizvietojot Madaru Botmani. Man ļoti patīk izrādes atmosfēra – laiks, kad dibināja Latviju pirms simts gadiem. Šobrīd izbaudu laiku, kad pēc intensīvāka darba posma varu mazliet atvilkt elpu.
Bieži gadās “ielēkt” kādā lomā?
Laiku pa laikam. Kolēģei Sanitai Paulai ir piedzimusi meitiņa, un, aizvietojot viņu, manu mīļo izrāžu pulkam pievienojusies vēl viena – “Jaunā ārsta piezīmes”.
Manuprāt, tas ir pamatīgs izaicinājums – tā pēkšņi atšifrēt lomu, ko cits aktieris ilgi iespēlējis.
Man tas patīk. Tev parāda, kas jāizdara, un tu vienkārši ej un to izdari. Skatoties izrādi, tu jau redzi, kā pati būtu spēlējusi. Kad pati veido lomu no A līdz Z, tu lauzies, cīnies ar tēlu, bet te – paskaties no malas, un viss lielā mērā ir skaidrs. Divi mēģinājumi, un tu jau esi iekšā. Zinu, ka ir aktieri, kam tas nepatīk.
Ārpus teātra jums arī ir tāda spēja ātri reaģēt uz notikumiem?
Jā, es esmu no lēcējiem (smejas). Straujās dabas cilvēks, kam visā patīk dinamika un izaicinājumi, ko piespēlē dzīve. Arī ikdienā. Domāju par to, kas ir dzīve un ko mēs te, uz šīs pasaules, darām, un ir skaidrs, ka viss, kas ar mums notiek, ir mūsu pašu piesaistīts, un tikai no mums ir atkarīgs, kā “dīlojam” jeb tiekam galā ar situāciju. No izaicinājumiem nebaidos – ko tur baidīties!
Man šķiet, aktiera profesijas izvēle arī ir pielīdzināma lēcienam nezināmajā.
Protams, izvēloties cilvēks nenojauš, ar ko īsti viņam būs darīšana. Godīgi sakot, vājprātīgi nežēlīga profesija tas aktiera darbs tik tiešām ir. Sanāk sevi visu laiku urdīt, arī dedzināt, plosīt. Teic, ka pirmie desmit gadi teātrī esot tie grūtākie. Tomēr, tādā intensitātē dzīvojot, arī tie augļi ir īpaši. Tu vari priecāties, ka esi izbaudījis tādas sajūtas un nospēlējis tādas lietas, idejas un domas, kuras citādi nesatiktu. Priecājos, ja dzīve dod tādu lomu, kura man ļauj saprast kaut ko par sevi. Piemēram, Linda izrādē “Zilā” – mana pirmā izrāde teātrī. Varbūt sākumā ne tik dziļi sapratu visu, par ko tā bija. Toreiz pārdzīvoju, uztraucos par to, vai sanāks profesionāli, taču tā ir brīnišķīga Gunāra Priedes luga. Stāsts par to, ka cilvēki neapdomības dēļ var izdarīt dzīvē milzīgas kļūdas. Emociju dēļ tu vari visu aizmest pa gaisu, aizbraukt, bet palicējiem varbūt viss galvā aiziet pilnīgā “ķīselī”, un sekas ir dramatiskas.
Daudz nejēdzīgu lietu notiek tāpēc, ka cilvēks kaut ko nepasaka, neizrunā, nepajautā otram.
Nezinu, vai vēlāk lomas nāk vieglāk, bet teikšu tā – jo dziļāk es spēju ielūkoties cita cilvēka dvēselē, jo labāk es sāku saprast sevi. Mani pārņem domas par to, ka neviens nav ne labs, ne slikts. Mūsu dvēseles mācās. Tāpēc mēs te visi esam, lai atļautu otram saprast savas kļūdas, nevis norādītu uz tām ar pirkstu, no augšas skatoties ar pārākuma izjūtu par to, ka mēs esam šajā pasaulē sapratuši vai iemācījušies kaut ko vairāk par citiem. To laikam sauc par pazemību. Tā saucamajiem labajiem tik tiešām ir jāspēj būt pazemīgiem.
“Tur” – nesen pirmizrādi piedzīvojusi filma un līdzīga sižeta seriāls – piekritāt filmēties, jo saistīja tēma vai kinoaktrises profesionālo muskuļu audzēšana?
Sākumā bija seriāls, un to, ka būs arī filma, uzzināju tikai kā varbūtību filmēšanas laikā. Seriālos jau biju filmējusies, bet minimāli. Droši vien, ja zinātu, uz ko “parakstos”, varbūt izvērtētu vairāk. Ja šis būtu kāds no pazīstamajiem vietējiem seriāliem, būtu skaidrs, ar ko man darīšana. Taču šis bija kaut kas pilnīgi jauns un nebijis, iespējams, riskants mēģinājums. Un tādām lietām es reizēm saku “jā”, jo – kāpēc nepamēģināt? Man bija vajadzīga pieredze, strādājot kameras priekšā, – tāda iespēja tik bieži negadās. Darbs dara darītāju. Tās bija diezgan spraigas trīs filmēšanas nedēļas, pieredzes ziņā – neatsveramas.
Tēma, protams, arī vilinoša. Man bija interesanti nospēlēt, parādīt to situāciju, kurā cilvēks, kuru tu satiec, nav īsts. Man bija jānospēlē attiecības ar cilvēku, kurš nav īsts, kaut realitātē pretī stāvēja Regnārs Vaivars. Vajadzēja iekustināt iztēli tā, lai radītu sajūtu, it kā staigātu pa tievu virvi. Filmēšana bija tik intensīva, ka, šķiet, visu laiku biju sakāpinātu emociju varā.
Filma jau nonākusi pie skatītājiem, bet kā to vērtējat pati?
Ikviens pieteikums, mēģinājums Latvijā radīt ko jaunu un nebijušu ir riskants. Kur nu vēl riskantāk kā Latvijā veidot seriālu ar zinātniskās fantastikas elementiem. Auditorijas prasības pie mums ir ļoti augstas, jo citur pasaulē seriāli ir ieguvuši citu līmeni un mums atliek nokārt galvu, ka netiekam šim līmenim līdzi. Skatītājiem atliek vērtēt, cik veiksmīgs vai neveiksmīgs ir izdevies šis seriāls. Šis kuģis ir iekustināts, un arī Latvijā zinātniskā fantastika ir ielikusi savu ķeksīti. Ceru, kāds pašmāju kinorežisors pēc šīs filmas vai seriāla noskatīšanās nodomāja: “Es varu labāk!” – un tā arī darīs. Jo gan filmā, gan seriālā ir gana daudz ko slīpēt, un domāju, ka tas tikai rosina un mudina citus domāt un mētāt idejas par to, kā to izdarīt labāk. Jo šī tēma par mākslīgo intelektu un tehnoloģijām mazāk aktuāla nepaliks.
Nemaz nevaru iedomāties kādu latviešu filmu, kurā aktrisei jāpiedalās “Matrix” cienīgās ainās.
Pāris vietās manā vietā darbojās dubliere – kaskadiere. Bet šaudīšanās – tā ir ierasta lieta kopš skolas laika.
Esmu no tām meitenēm, kas bērnībā spēlēja kariņu ar puikām, un no tā nekautrējos.
Patiesībā lielākais izaicinājums nebija cīņu ainas, bet pati filmēšanas dinamika. Ļoti ātri jāiemācās teksts, reizēm to iedeva tikai pirms pašas ainas. Bet, filmējot nesaistītas ainas vienu pēc otras, jāatceras, kā šis puzles gabaliņš savienosies ar citu, tev neizkrītot no tēla. Labprāt tagad gribētu kaut ko tādu mazliet dvēseliskāku.
Kas jums ir tuvs teātrī?
Nesen noskatījos 1993. gada izrādes “Dziedoņi ērkšķu krūmā” televīzijas ierakstu, kurā galveno lomu spēlē Lāsma Kugrēna. Brīnišķīga izrāde. Teiksma par putnu, kurš dzied visskaistāk par visiem, bet dara to tikai tad, kad krūtīs iedūries ērkšķis. Tajā brīdī apklust visa pasaule. Jo par pašu skaistāko ir jāmaksā ar dzīvību.
Šis gan šķiet romantiski.
Jā, man patīk romantika. Mēs, cilvēki, gribam gan pasmieties, gan tomēr dabūt kādu pieskārienu dvēselei. Ja dabū abus, vari no teātra iet mājās laimīgs.
Pašai ir tāda sapņu loma?
Gribētu nospēlēt kaut ko tādu, ko zinu, ka man nekad nedotu. Kādu naivu, maigu būtni, piemēram, Džuljetu, taču laikam režisori manī redz ko citu, ja reiz vienu pēc otras dod raksturlomas. Mūsdienās režisori vairs tik daudz nestrādā ar aktieriem, vēlas uzreiz kaut ko gatavu, tomēr man šķiet, ka lomas tapšanā ir jāiegulda abām pusēm – aktierim un režisoram.
Kāda gaidāma šī teātra sezona uz priekšu?
Darbs pie nākamās izrādes teātrī man sāksies janvāra beigās. “Sapnis vasaras naktī”. Elmāra Seņkova režijā. Par to neko vairāk arī nemācēšu teikt, jo pagaidām neko vairāk arī nezinu…
Ko Ilva dara, kad atvelk elpu?
Ļoti daudz mēģinu izglītoties. Izmantoju iespēju lasīt, skatīties filmas. Attīstu dažādas iemaņas, piemēram, kustību. Tāpat rūpējos par ķermeni, lai vienmēr būtu formā. Tomēr svarīgākais par visu – nodarbināt prātu. Esmu modra, lai brīdī, kad vai nu man pašai nāks kāda ideja, vai to piespēlēs no malas, varētu pieslēgties no visiem rakursiem.
Šis ir pirmssvētku laiks – vai jums tas kaut ko nozīmē?
Ziemassvētku laiks visiem asociējas ar kaut ko siltu, ģimenisku, ar kopā sanākšanu. Tomēr tas nav tik viennozīmīgi. Ar draugu runājām par to, ka reizēm svētkos visi sanāk, smaida viens otram, bet vai tas vienmēr ir patiesi. Un vai vienmēr, ja cilvēks smaida, viņš ir priecīgs? Ziemassvētku laikam ir arī otra puse, tas daudziem ir lielākais vientulības laiks, jo ir cilvēki, kuriem nav ģimenes, turklāt nav noslēpums, ka tad notiek arī visvairāk pašnāvību. Es laikam neesmu tas cilvēks, kas īpaši izjūt Ziemassvētku garu. Manuprāt, drīzāk katru dienu ir jāpilnveidojas, jāiepazīst sevi, jāprot ieraudzīt un pieņemt arī negatīvo sevī. Man ir svarīgi neizlikties, lai gan daudzi cilvēki ir pieraduši staigāt ar masku.
•••
Trīs vārdi, kas jūs raksturo vislabāk?
Tieša. Spilgta. Sirsnīga.
Bez kā nevarat iedomāties savu dienu?
Bez smiekliem. Bez miera. Bez kafijas. Bez vismaz viena laba darba.
Lielākais sasniegums darbā?
Trīsvienība, kurā satiekas tava ideja, tu pats un skatītāja uztvērums. Arvien mēģinu to atkārtot.
Labākā izklaide?
Aizbraukt ar draudzeni pēc vakardienas ballītes uz spa un iztēloties, ka visi apmeklētāji ir mūsu viesi.
