Skatoties uz publicēto Centrālās statistikas pārvaldes tirdzniecības bilanci, sabēdājos, ka imports audzis straujāk par eksportu, bet iedziļinājies kļuvu priecīgāks, jo visvairāk pieaudzis mehānismu un iekārtu imports. Būs ar ko ražot eksportpreces! 4
Ir tāda cerība, bet mani māc bažas, jo gada sākumā bija vājas investīcijas apstrādes rūpniecībā. Arī kredītus ņem mazāk. Iespējams, uzņēmumi gaida jauno reinvestētās peļņas 0% likmes iedarbināšanu pēc nodokļu reformas.
Baidos, ka nenonākam tādā situācijā kā Portugāle, kur, sasniedzot noteiktu dzīves līmeni – 80% no ES vidējā, ekonomika vairs neattīstās straujāk. Arī Latvijā algas var uzskriet tik lielas, ka brīvo līdzekļu uzņēmējiem var nepietikt, lai spētu veikt nākamo attīstības lēcienu. Tas ir risks visai Baltijai, ka algas pieaugs tik lielas, lai cilvēki vairs nebrauktu prom, bet tālākvirzība apstātos.
Jūs brīdināt, ka nākotnes izaugsmi var norīt šodienas algu pieaugums. Bet varbūt nav jāgatavojas izaugsmei, bet krīzei, jo nu jau kārtējie septiņi izaugsmes gadi nemanot pagājuši…
Jā, bažas ir. ASV ekonomika augusi septiņus astoņus gadus nepārtraukti, un pasaules vēsturē reti kad ir tik gari izaugsmes cikli. Varbūt ne krīze, bet ekonomiskā cikla lejupsvārstības būs. Vai nu šogad, vai nākamgad, vai pēc diviem trim gadiem. Es domāju, ka nebūs tik smaga krīze, kādu mēs piedzīvojām 2007. un 2008. gadā. Parasti tās notiek maigāk.
Izaugsmes ikgadējie 3 – 4% pieaugums ir normāls, bet pie 0% kredītu procentu likmēm (vienīgi ASV tās ceļas) privātā sektora parāds daudzviet pasaulē ir lielāks, nekā bija 2007. gadā. Cilvēki aizņemas, visvairāk Ķīnā. Bet… kad starpbanku procentu likmes augs un apgrūtinās parādu atdošanu, krīze var sākties.
Iepriekšējā sākās no ASV. Šī izpletīsies no Ķīnas?
Iespējams, bet neapgalvošu. Par Ķīnu kā riska faktoru runā septiņus gadus, bet tur nekas draudošs kā nenotiek, tā nenotiek. Viņu parāds ir iekšējais, ar kuru viņi var tikt galā. Tā ir cita situācija, nekā bija Latvijā, kur mums kā mazai valstij parāds bija ārējais. Visvairāk uztrauc tirdzniecības politika – ja globalizācija vairs tā neturpinās un lielvalstis atgriezīsies pie nacionālām ekonomiskām struktūrām, tas var radīt sarežģījumus. Jo globālo ražošanas ķēžu pārkārtošana var prasīt ilgāku laiku.
Arī Eiropai ir vairākas vājās vietas – migrācijas krīze, politiskā nestabilitāte ietekmīgākajās valstīs (Vācija, Itālija). Pašlaik gan zemās procentu likmes palīdz nedomāt par gaidāmajām problēmām. Bet, tiklīdz tās augs, tā Grieķija un Itālija var nespēt nomaksāt parādus.
Ir vēl citi riski, piemēram, augstās akciju cenas, ģeopolitika, bet jautājums ar nezināmo atbildi ir: kurš kurā brīdī pagrūdīs izšķirošo akmeni krīzes lavīnā. Finanšu sistēmā daudz darbojas psiholoģiskie efekti un viens no tiem ir: viss ir labi līdz brīdim, kad visi saprot, ka vairs nav labi. Politikā var darīt lielas muļķības (ne tik lielas kā Zimbabvē un Venecuēlā), un tās uz ekonomiku lielu iespaidu neatstās. Bet, kad iestāsies krīze, tās visas kļūs redzamas. Tirdzniecības kari un breksits ir tādas.
